Labi, ka blakus bija gandrīz tukšā degvīna pudele, un tomēr – tur bija tieši tik, cik nepieciešams, lai atgūtos no smagā darba… Vien īsu brīdi viņš pasēdēs, tad uz stundu cepeti ieliks saldētavā atdzesēties un tad .
Stāsts turpinājumos. 4.
Labi, ka blakus bija gandrīz tukšā degvīna pudele, un tomēr – tur bija tieši tik, cik nepieciešams, lai atgūtos no smagā darba… Vien īsu brīdi viņš pasēdēs, tad uz stundu cepeti ieliks saldētavā atdzesēties un tad – cepeškrāsnī. Ja arī uz Sarmītes mājās nākšanu īsti nepaspēs, tad vismaz cepeša smarža viņu sagaidīs jau pie durvīm… Šādu jauku domu pārņemts, pats nemanot, Arvīds ieslīga dziļā miegā…
* * *
Uz vienas rokas balstīdama darbā sadāvināto ziedu klēpi, otrā turēdama iepirkumu tīkliņu un dāvanu maisiņus, Sarmīte atslēdza dzīvokļa durvis. Labi vien ir, ka vēl mājās nav plānots viesību galds – tas šodien būtu pārāk nogurdinoši. Nez vai Arvīds būs saklausījis viņas izteiktos mājienus par restorāna apmeklējumu? Vīra darba jaka koridorā uz pakaramā liecināja – viņš jau ir mājās. Ieskatījusies lielajā istabā un tur pie televizora Arvīdu neieraudzījusi, Sarmīte nolika ziedus uz dīvāna, un novilkusi mēteli, ieskatījās virtuvē. Tur redzētais viņu patiešām pārsteidza – kaut ko tādu viņa nebija gaidījusi! No Arvīda, kurš vienmēr ir pretojies romantiskām jūtu izpausmēm un bijis caur un cauri praktiķis. Sveces, vīns, augļi un salāti… Rozes… Apziņa, ka vīrs tomēr nav aizmirsis viņas dzimšanas dienu, radīja patīkamu pacilājošu sajūtu. Ieklausījusies nedzirdētās mūzikas ritmos, Sarmīte pagrozīja skaļuma pogu, pie viena – pāris soļus pasperdama dejas ritmā, un ieskatījās otrā istabā. “Kur gan viņš pats ir paslēpies? Kādu pārsteigumu man vēl sagatavojis? Varbūt vēl ko aizmirsis un aizgājis uz veikalu?” Uz mirkli apsēdusies izpušķotajā krēslā, piebīdījusi sev tuvāk vīnogu trauku, viņa pati sev atzinās: “Un tā pat labāk…” Priekš kam gan restorānu, ja Arvīds pats spēj mājās viņai radīt ko tādu? Tas ir pat daudz vairāk… Iegremdējusi seju vīra nopirktajā tējas rožu pušķī, Sarmīte atcerējās pašas atnestos ziedus, kuriem arī vajadzētu atrasties vāzēs. Steidzīgi sarosījusies, lai līdz Arvīda atnākšanai tos paspētu sakārtot, viņa paņēma divas lielās vāzes un devās uz vannas istabu pēc ūdens…
* * *
Tagad grūti izstāstīt, kādā secībā acu skatiens pamanīja visu tur esošo… Tas bija viens baiss acumirklis. Cilpa pie griestiem, asinīm pilna pusvanna, uz grīdas gulošais vīrs – ar asinīm notrieptām rokām un nazi… Spalvu kumšķi un kaut kas peldošs vannā… Sarmīte neatceras, vai viņa kliedza. Varbūt tomēr tas bija šoks klusumā? Vai no pārbīļa pazudusi balss? Sapratusi, ka kaut kas steidzami jādara, viņa pieliecās pie Arvīda un tikai tad pamanīja izdzerto pudeli… Pataustījusi uz kakla pulsu un sapratusi – dzīvs!, viņa sapurināja vīru aiz pleca. Asinīm notrieptās rokas un krūtis liedza rīkoties straujāk – kas to lai zina, vai nav kur savainots? Īsti nepatvērusi, kam zvanīt vispirms – ātrajai palīdzībai vai policijai, Sarmīte kādu brīdi neizlēmīgi stāvēja vannas istabas durvīs…
* * *
Laikam jau zemapziņas vadīts, Arvīds pamazām atbrīvojās no tā stāvokļa, kādā bija atradies pēdējo stundu laikā. Kāds varbūt teiktu vienkārši – dzēruma miega, bet viņš zināja – tas bija kas vairāk…
Pamanījis uz sliekšņa Sarmītes kurpes, pat caur savu apziņas miglu, viņš saprata – viss kaut kā ne tā..
