“Esmu parasta. Tāda pati kā daudzi. Protams, katram ir savas aizraušanās un intereses,” uzskata Inese Mieriņa.
“Esmu parasta. Tāda pati kā daudzi. Protams, katram ir savas aizraušanās un intereses,” uzskata Inese Mieriņa.
Tiesa, viņas aizraušanās tradicionālajā izpratnē ir vīrišķīgas: braukšana ar mašīnu, makšķerēšana, novusa spēle… Rokdarbi nekad nav patikuši, bet kulinārijas, konditorejas izstrādājumu gatavošana un ziedi gan.
Inese ir lauku meitene, dzimusi Latvijas pašā mazākajā – Kalncempju – pagastā. Viņa lepojas, ka dzīvojusi kaimiņos slavenajam Viktoram Ķirpam. Ineses ģimenes māja atradās gandrīz pie paša Sprīvuļa ezera, tāpēc viņa kopš mazām dienām ir kaislīga makšķerniece. “Bijām deviņi bērni, četras māsas un pieci brāļi. Māte ar tēvu strādāja fermā. Es deviņas vasaras gāju ganos, bet pusdienlaikā vienmēr ņēmu makšķeri padusē un prom uz ezeru. Kāda nu tur dižā makšķere – no lazdas nolauzta vica, kurai piesieta aukla ar āķi. Zivju bija daudz, tāpēc arī izvilku – līdaku un rudužu bija pilna bļoda. Un kādi vēži bija ezerā!” sajūsmināta atceras I.Mieriņa.
Bērnībā atēdusies zivis
Tagad viņa ar vīru makšķerēt brauc galvenokārt uz Indzera ezeru. Tur nav cilvēku, ir klusums un miers. No rīta aizbrauc, bet vēl vakarā negribas doties mājās, tik labi Inese jūtas pie ūdeņiem. “Varu visu ko izdomāt, neviens mani netraucē. Ja vēl makšķeri zivs parausta! Baigi forši!” saka I.Mieriņa. Šopavasar ir izvilktas pat 80 raudas vienā reizē. Tomēr loms nav galvenais, jo Inese neēd zivis. To apstrāde paliek vīra ziņā, protams, sieva tās sacep dzīvesbiedram. “Mums tik daudzu bērnu ģimenē bija trūcīgi apstākļi. Dzīvojot pie ezera, zivis un siļķes dažādos veidos esmu atēdusies visam mūžam. Pati neatceros, bet man stāsta, ka bērnībā ar siļķes asti vien esot staigājusi,” skaidro sieviete.
Nav mācījusies augstās skolās
Pēc skolas beigšanas iepazinusies ar kaimiņu pagasta puisi un apprecējusies, dzima bērni. Inese ar vīru izaudzinājusi divus dēlus un meitu. Jaunākais dēls strādā Ministru kabineta apsardzes dienestā, vecākais ar ģimeni dzīvo Mālupē. Meita pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes beigšanas devusies uz Londonu. Sākumā strādāja, bet tagad nolēmusi studēt Kembridžas universitātē, lai papildinātu angļu valodas zināšanas.
“Esam palikuši divi vien ar vīru. Es dižās skolās neesmu mācījusies. Beidzu Patērētāju biedrības pārdevēju skolu un tā visu laiku pa veikaliem ņemos. Man patīk būt cilvēkos,” atzīst viņa.
Nu jau 15.gadu I.Mieriņa pārdod “Kārumiņa” tortes, kūkas un smalkmaizītes. Pēc darba tirgus paviljonā ir laiks braukt makšķerēt, jo pēcpusdienas ir brīvas.
Ja vēlas, var doties izbraukumos. Nav nemaz ilgi jādomā, lai izšķirtos. Pēdējais bija brauciens uz Lubānu. “Svētdienā bija jauks laiks. Paņēmām degvielu un spriedām, ka varētu braukt uz Balvu pusi. Tā bez iepriekšējas gatavošanās nokļuvām pie Lubāna ezera, kur vēl nekad nebijām bijuši. Izrādījās, ka tur ir kolosāla makšķerēšanas vieta, uz kuru noteikti dosimies nākamvasar,” atklāj Inese.
Ar “Golfu” jūtas labi un droši
Pirms četriem gadiem viņa ieguva automašīnas vadītājas tiesības. Ar 1984.gadā ražoto “Golfu” Inese var braukt kaut visu dienu, jo nejūtas nogurusi. Patīk! Ļoti ērta mašīna. Arī rezerves daļas nav dārgas.
“Man bija mērķis iegūt braukšanas tiesības, un esmu to izdarījusi. Vai tad nevaru? Varu!” pārliecināta Inese. Tiesa, bija cilvēki, kuri teica – trakā, tādos gados. Varbūt senāk arī pašā bija paslēpusies neticība, bet viņa tai nedeva vaļu. “Ja man gadu pirms vadītāja apliecības saņemšanas kāds teiktu, ka braukšu, es laikam viņam acīs iespļautu. Strādāt ar datoru arī esmu iemācījusies,” salīdzina Inese.
Viņa labprāt studētu, bet nav naudas, lai maksātu par mācībām. Varētu grāmatvedības gudrības apgūt. Portālā “draugiem.lv” Inese sarakstās ar daudziem, iepazīstina ar sevi un interesējas par citiem. “Tāda saikne ir interesanta. Turklāt esmu iepazinusi daudzas Ineses. Domāju, ka vajadzētu sarīkot salidojumu Inesēm,” spriež sieviete.
Min mīklas un spēlē novusu
Ne tikai makšķerēšana un braukšana, arī krustvārdu mīklu minēšana kļuvusi par ģimenes kopēju vaļasprieku. Inese no tēva mantojusi enciklopēdijas, kuras lieti noder. Vīrs ne tikai min, bet arī sastāda mīklas, ko iesūta preses izdevumiem. Pērn viņš no izdevuma “Mezgls” saņēma balvu – mikroviļņu krāsni. “Aizraušanos ir daudz, bet visām nepietiek laika. Labprāt sēņoju. Šī nodarbošanās palīdz arī uzlabot veselību, jo mežā es lieliski jūtos. Šovasar salasīju fantastiskas baravikas. Saliku svaigas saldējamajā kamerā. Pērn izmēģināju sasaldēt un svaigas gailenes ēdu vēl jūlijā,” skaidro Inese.
Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst novusu, jo ar šo spēli viņa aizraujas jau 20 gadus. Turklāt bijušas reizes, kad I.Mieriņa pārspēj pat vīrus. Tomēr Inese gribētu izjust lielāku sieviešu konkurenci, citādi sacensībām pietrūkst asuma. Viņai šķiet, ka novuss ir prāta spēle. “Labi jāzina ģeometrija, tiesa, sākumā man gāja grūti. Tomēr pēc gada izcīnīju pirmo medaļu,” atceras sieviete. Viņa atzīst, ka tā ir kolosāla atpūta – spēlēt novusu. Reizēm nolēmusi uz sacensībām vairs nebraukt, bet saprot, ka citādāk nevar.
Bērni turpina kopējos vaļaspriekus
Inese augustā pārkāpusi mūža otrajā pusē, taču neliekas, ka tāpēc kaut kas būtu mainījies. Viņa ir tikpat smaidoša un dzīvespriecīga. Tiesa, sieviete atzīst, ka viņai piemīt Jaunavas pedantisms. Visam ir jābūt savā vietā gan darbā, gan mājā. Kad nepārdeva saldās kūkas, pati cepusi pīrāgus, tortes, bet tagad no saldajām smaržām pārdošanas laikā vien jūtas apreibusi. Inese atzīst, ka vēlas saldināt dzīvi citiem.
“Ģimenes firmas ēdiens ir grilēti vistas spārniņi. Esam secinājuši, ka ne kartupeļiem, ne gaļai nav vajadzīga sāls. Tā ir daudz garšīgāk,” saka sieviete. Viņa atzīstas, ka pēdējā laikā mājās ēst negatavo, to dara vīrs. Viņš sievu no darba sagaida ar siltām pusdienām.
“Kad bērni bija mazi, ņēmos ar viņiem un ēdienu gatavošanu, toties tagad varu atpūsties,” ir apmierināta I.Mieriņa. Kad brīvdienās un svētku reizēs kopā ir visi Mieriņi, tad atklājas, cik viņiem ir skanīgas balsis. Ģimenes ansamblis varētu koncertēt, bet bērniem ir sava dzīve ar rūpēm un vaļaspriekiem. Turklāt katrs, minot krustvārdu mīklas vai spēlējot novusu, jūtas vienoti ar savējiem, jo turpina kopēji sākto.
