Diemžēl – bet tā nu tas ir – mūsu valstī viss arvien vairāk politizējas, no kā arvien biežāk cieš vienkāršais iedzīvotājs, kas ir tik daudzās jomās atkarīgs no Saeimas “gudro galvu” lēmumiem.
Diemžēl – bet tā nu tas ir – mūsu valstī viss arvien vairāk politizējas, no kā arvien biežāk cieš vienkāršais iedzīvotājs, kas ir tik daudzās jomās atkarīgs no Saeimas “gudro galvu” lēmumiem.
Piemēram, vakar izlasīju ziņu, ka valdība šāgada budžeta grozījumu projektu izskatīšanai Saeimā plāno iesniegt tikai pēc oktobra sākumā gaidāmajām Parlamenta vēlēšanām. Koalīcijas padome esot vienojusies, ka valdība diskusijas par budžeta grozījumiem sāks tikai 3.oktobrī, 10.oktobrī projekts valdībā tikšot skatīts vēlreiz, lai 12.oktobrī to varētu nosūtīt izvērtēšanai Saeimā. Bet Saeima budžeta grozījumus varētu pieņemt tikai 19.oktobrī. Ko tas nozīmētu tiem, uz kuriem attieksies budžeta grozījumi? To, ka ļoti īsā laikā šie līdzekļi līdz gada beigām būs jāpaspēj apgūt, bet iedzīvotāji, kurus tas ietekmēs, jauninājumus sagaidīs vēl vēlāk. Ja jau pērn iestādēm tas radīja problēmas, kad valsts budžeta grozījumus apstiprināja agrāk, tad kas būs šogad? Ja šī Saeima strādā līdz sava termiņa beigām, tad tomēr laikus vajadzēja izskatīt šo jautājumu, jo tik un tā tas būs politizējies – pirms vai pēc vēlēšanām. Atšķirība vien būs tā, kuras partijas būs vadībā.
Viss arvien vairāk politizējas arī tādēļ, ka arvien vairāk un biežāk strādā princips “draugs – draugam”. Ja neesi attiecīgajā partijā, ja tev tur nav kāds “savs čoms”, tad vari ilgi gaidīt uz valsts investīciju vai Eiropas fondu līdzekļu saņemšanu, jo diemžēl arvien mazāk paliek godīgo konkursu. Tādēļ, no vienas puses, it kā ir saprotama vietējo politiķu vēlme kandidēt Saeimas vēlēšanās, lai ievēlēšanas gadījumā varētu atbalstīt savu dzimto pusi.
Tas, ka valstsvīru biežās reģionu apmeklējumu vizītes ir saistītas ar sevis un savas partijas reklamēšanu pirms vēlēšanām, vairs nevienam nav noslēpums. Tādēļ arī tajās retajās reizēs, kad tas patiesi tā varbūt nemaz nav, tāpat neviens tam nenotic. Tomēr katrā šādā reizē, kā žurnālistei vērojot šīs vizītes, nākas arvien vairāk pārliecināties, cik tāla ir politiķu izpratne par to, kas notiek rajonos – it īpaši tajos, kas ir attālāk no Rīgas. Kad vienkāršais iedzīvotājs sāk stāstīt par savām problēmām, kuru atrisināšana ir valsts kompetencē, politiķis novērš skatienu no šī cilvēka, urbjoši skatās sāņus vai grīdā, klusējot māj ar galvu, izrādot, ka klausās, smaida, un beigās atbild ar īsu frāzi: “Jā, nu tā tas ir – skatīsim…” Un ar to tas parasti arī beidzas.
Saeimas vēlēšanas vairs nav tālu, un tikai katrs pats zina, dosies viņš pildīt savu pilsoņa pienākumu vai ne. Bet kas gan būtu, ja iedzīvotājs atbildētu, ka lems par to, iet vai neiet balsot, tikai pēc vēlēšanām.
