Alūksnes slimnīcā ar septembri darbu sāk jauna speciāliste – fizioterapeite Baiba Strodāne.
Alūksnes slimnīcā ar septembri darbu sāk jauna speciāliste – fizioterapeite Baiba Strodāne. Gan slimnīcai, gan visam Alūksnes rajonam tas ir liels notikums, jo jaunie speciālisti uz šejieni nāk reti. Bet Baiba ir jauna, inteliģenta un sirsnīga sieviete, kas kopā ar ģimeni – vīru Dzintaru un dēliņu Emīlu – savu turpmāko dzīvi vēlas saistīt tieši ar Alūksni.
Baiba ir alūksniete, kas savulaik pamatskolas izglītību ieguvusi Alūksnes vidusskolā (tagad – ģimnāzija). Viņa atceras, ka skolas laikā bijusi kārtīga skolniece, iesaistījusies arī ārpusskolas aktivitātēs, apmeklējusi mūzikas skolu. Bet sirdslieta bijusi sportiskās aktivitātes – sākumā vieglatlētika, pēc tam jāšanas sports.
“Man ļoti patīk zirgi – tāpat kā pārējie dzīvnieki, tādēļ pēc 9.klases iestājos Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā, kur mācījos veterināriju. Toreiz bieži braucu uz Jaunannas “Gribžām”, kur bija iespēja jāt ar zirgiem. Tas man bija ļoti mīļš vaļasprieks, kam labprāt pievērstos arī tagad,” saka B.Strodāne.
Pēc tehnikuma absolvēšanas Baiba saprata, ka par veterinārārstu tomēr nevēlas kļūt, bet kaut ko saistītu ar to, tādēļ izvēlējās vidusceļu un iestājās Sporta akadēmijā fizioterapeitos. “Pēc pusotra gada sapratu, ka tur man tomēr nemāca, ko es vēlos, jo galveno uzmanību veltīja sportam. Tas man arī patika, tomēr vairāk vēlējos apgūt medicīnu. Tādēļ sāku visu no gala, iestājos Latvijas Medicīnas akadēmijā, arī fizioterapeitos, ko absolvēju, bet tad jau tā bija Rīgas Stradiņa universitāte,” atceras B.Strodāne.
Daudz strādājusi ar zīdaiņiem
Strādāt par fizioterapeiti Baiba sāka jau paralēli studijām 3.kursā. “Sākumā strādāju ar bērniem, kam ir stājas traucējumi. Vienu gadu nostrādāju rehabilitācijas slimnīcā “Baltezers” ar bērniem, kam ir elpošanas un citas problēmas, un ar pieaugušajiem, kam ir dažādas veselības problēmas. Pēc tam vairāk strādāju ar zīdaiņiem. Pēc “Baltzerera” strādāju ar bērniem, kam ir kustību traucējumi, zīdaiņiem, kam ir veselības problēmas,” stāsta Baiba.
Darbs ar zīdaiņiem viņai ir sirdslieta. “Ir jauki vērot, kā, veicot pirmās kustības, bērns mācās un viņam tik viegli var “iedot” informāciju! Lai to pašu iemācītu skolas vecuma bērnam, vajag daudz vairāk laika,” saka B.Strodāne.
Baiba atzīst, ka vēl nav iepazinusi jauno darba kolektīvu un darba apstākļus Alūksnes slimnīcā. Kad tas būs izdarīts, varēs domāt, kā pilnveidot fizioterapijas pakalpojumu klāstu Alūksnē.
“Meklējot darbavietu, cilvēki Alūksnē bija atsaucīgi. Uzskatu, ka pašvaldības jaunajiem speciālistiem varētu vairāk palīdzēt, piemēram, rast telpas darbam, palīdzēt nomaksāt dzīvojamās platības kredītu, lai piesaistītu viņus Alūksnei. Vajadzētu vairāk informācijas, piemēram, augstskolās, kādus speciālistus Alūksnē vajag. Manuprāt, uz Alūksni atnāk tie, kas ir pārliecināti par profesijas noderīgumu te,” uzskata B.Strodāne.
Fizioterapija ir aktīva ārstēšana
Baiba vērtē, ka daudziem ir izveidojies nepareizs priekšstats, kas ir fizioterapija. “Tā ir ārstēšana ar kustībām, ar fiziskām aktivitātēm. Tajā ietver arī dažādus ārstēšanas paņēmienus, tostarp fizikālo medicīnu, kad strādā ar aparatūru, masāžu. Bet fizikālā terapija nav pasīva ārstēšana, kad pacientu tikai ārstē vai viņš dzer tikai medikamentus – tā ir aktīva ārstēšana, kas no paša cilvēka prasa aktīvu līdzdarbību, spēku un laiku,” norāda B.Strodāne. Fizioterapiju var lietot dažādos problēmgadījumos, jo vingrošana noder ikvienam – gan gandrīz veselam cilvēkam, gan profilaksei, lai uzlabotu pašsajūtu.
“Jo vairāk cilvēks kustas, jo vairāk viņam ir enerģijas, dzīvesprieka. Fizioterapija var palīdzēt arī bērniem, pirmajā dzīves gadā iemācot pareizi kustēties, kas nodrošina pareizas kustības turpmākajā dzīvē. Fizioterapija palīdz bērniem ar stājas problēmām, kakla vai jostas daļas sāpju gadījumos, kas bieži rodas no nepareizas stājas, liekā svara, mazaktīva dzīvesveida. Tā palīdz arī pēctraumu ārstēšanā,” skaidro Baiba.
Dzīvot Alūksnē patīk
Kad jautāju, kas pamudinājis diviem jauniem speciālistiem pārcelties no Rīgas uz dzīvi Alūksnē (Baibas vīrs Dzintars ir Alsviķu profesionālās skolas sporta skolotājs), Baiba atklāj, ka tam ir vairāki iemesli.
“Analizējām dzīvokļu cenas Rīgā un secinājām, ka tas nav domāts mums. Domājām iegādāties dzīvokli netālu no Rīgas, tomēr beigās labāk izvēlējāmies doties uz pazīstamu pilsētu, bet tālāk no Rīgas, nekā uz svešu, kur daudz kas būtu jāiepazīst. Tiesa, Dzintaram Alūksne nebija pazīstama, jo viņš ir no Bauskas,” stāsta Baiba.
Viņa ar dzīvi Alūksnē ir apmierināta un labi prot novērtēt atšķirības, Alūksni salīdzinot ar Rīgu. “Dzīvojot Alūksnē, es jūtos daudz lielākā harmonijā ar sevi un dabu. Alūksnē ir mierīgāka dzīve, lai gan – ja grib, arī Alūksnē var stresot tāpat kā Rīgā. Turklāt arī mani vecāki dzīvo Alūksnē. Protams, ir mīnusi – bedrainas ielas, nelīdzenas ietves,” saka Baiba.
Prot novērtēt sīkumus
Viņa atklāj, ka pietrūkst Rīgā palikušo draugu. Bet arī atzīst, ka Rīgā daudz strādāja un 10 gadus dzīvoja nemitīgā lielpilsētas troksnī, kas nav radīts viņai. Tagad Baiba labprāt ciemojas Rīgā un ir laimīga, ka var dzīvot Alūksnē.
“Es Alūksni nekad neesmu uztvērusi kā “bedri”. Turklāt draugi, kas brauc pie mums ciemos, pauž prieku par šo skaisto pilsētu. Bet ziemā taču te var baudīt īstu, baltu ziemu! Lūk, tādus sīkumus es novērtēju. Arī to, ka varu ēst savā dārzā audzētus zaļumus un dārzeņus. Varbūt citam ir svarīgi veidot karjeru, daudz pelnīt, atnākt pārgurušam mājās, lielāko algas daļu tērēt dzīvokļa kredītu nomaksai, bet mani tas nesaista,” saka Baiba. Viņa katru dienu cenšas dzīvot tā, lai nebūtu pārgurusi, lai būtu vesela, varētu pavadīt laiku gan kopā ar ģimeni, gan darbā.
Jautāta par vaļaspriekiem, Baiba uzsver, ka pašlaik viņas lielais vaļasprieks ir gadu vecais dēliņš Emīls, tādēļ pārējām atpūtas iespējām atliek mazāk laika. “Man patīk adīt un gatavot virtuvē, arī konservējumus ziemai. Kopā ar vīru un mazo labprāt dodamies pastaigā, braucam strādāt uz dārzu. Dzintars ir sabiedriski aktīvs, piedalās dažādās sacensībās, bet mēs ar Emīlu viņu atbalstām kā līdzjutēji. Piemēram, plostu konkursā Pilsētas svētkos viņš saņēma balvu par smieklīgāko plostu,” saka B.Strodāne.
Raksturīga taisnīguma izjūta
Kad lūdzu Baibai raksturot sevi, viņa atbild nedomājot – jauka, skaista, gudra, brīnišķīga, piebilstot: “kāda nu esmu, tāda esmu”. Un tikai tad atzīst, ka ir grūti sevi raksturot.
“Man patīk darbs ar cilvēkiem, bet neesmu tā, kas vienmēr uzņemas vadošo lomu. Es parasti cilvēkiem skaidri saku, ko domāju, un vienmēr cenšos izprast viņu rīcību, jo bieži vien ir nepieciešams tikai izrunāties. Cilvēkos augstu vērtēju godīgumu un patiesumu. Man ir svarīgi, lai cilvēki saka tā, kā ir, bet lai pasaka to pozitīvi un dod iespēju laboties. Pozitīvi attiecos pret kritiku,” atklāj B.Strodāne.
Baibai ir raksturīga taisnīguma izjūta. Viņa uz visu mēdz raudzīties pozitīvi un rast labāko risinājumu. “Es ticu Dievam – man ir papildu motivācija un iemesls būt pateicīgai par visu, kas man ir. Būdama ticīgs cilvēks, es redzu cerību dzīvei un esmu pārliecināta, ka cilvēkam ir jāprot saskatīt labo. Protams, arī man ir grūti brīži, bet es protu tos pārvarēt un sagaidīt atkal labo,” saka B.Strodāne.
