Sludinājums avīzē: “Mīļo Saulīt! Nedusmo, bet laiks iet, un es palieku nepacietīgs. Starp mums palicis kaut kas nenokārtots. Ja nedēļas laikā TU nepratīsies, Tavs Mīļais Runčuks uzzinās visu līdz pēdējam sīkumam.
Sludinājums avīzē: “Mīļo Saulīt! Nedusmo, bet laiks iet, un es palieku nepacietīgs. Starp mums palicis kaut kas nenokārtots. Ja nedēļas laikā TU nepratīsies, Tavs Mīļais Runčuks uzzinās visu līdz pēdējam sīkumam. Tavs nepacietīgais Zaķītis.”
* * *
Kā paralizēta Vizma skatījās uz šīm rindām.
Nē, tas nav iespējams! Modris to nedrīkst viņai nodarīt!
Vēl pirms pāris nedēļām viņi taču vienojās – divi mēneši nepieciešami, lai Gunita varētu sakrāt un atdot pēdējo parāda daļu. Modris gan toreiz visai nepatīkamā tonī čukstēja pie auss, ka kļūst nepacietīgs, ka spēj būt ļoti riebīgs, ka sākumā tā nebija runāts un nepārtraukti nedrīkst ar kaut ko aizbildināties. Bet nevar taču viņa tā vienkārši atdot visu savu algu! Kā gan viņa to izskaidros vīram?
Ak, kāpēc gan viņa jau pašā sākumā neizstāstīja Jurim patiesību! Gan jau viņš būtu sapratis. Bet nu nācās slepus atlikt no savas jau tā nelielās algas un nemitīgi izdomāt stāstus par to, kur paliek viņas personīgā nauda. Kā aizbildinājumi jau bija izmantoti visi dārgākie pakalpojumi – ilgviļņi labākajā salonā (lai gan paziņa to paveica par pusvelti), kosmētiskais kabinets (jo ko gan vīrs tur daudz saprot), dārgs kostīms (kurš patiesībā veiksmīgi nopirkts atlaižu akcijā), sadārdzināti zobārsta pakalpojumi un zāles utt. Nupat jau izsīka visas kaut cik attaisnojamās iespējas, un neatdoti palikuši vien pēdējie simts lati.
Nevarēja jau Jurim pārmest, ka viņš joprojām greizsirdīgs uz Vizmas bijušo vīru – Modris prata visai izaicinoši un pavedinoši izturēties. Bet ne jau tikai pret Vizmu – viņam patika sabiedrībā reizēm uzspēlēt Kazanovu.
Arī šādi draudi no Modra puses bija viņa stilā – “Ha, piebērsim pipariņus! Tas taču ir tik interesanti!” Garlaicīgas dzīves piekritējs viņš nekad nav bijis.
Bez tam – kā Vizma nojauta – viņš joprojām nebija atmetis cerības atjaunot attiecības ar bijušo sievu. Kura gan vēl cita viņu tik labi saprastu… Vērojot no malas Vizmas un Modra tikšanos, jebkuram būtu skaidrs, ka starp viņiem vēl virmo tuvas attiecības. Modrim patika sarunbiedru turēt pie rokas vai elkoņa, pieliekties tuvāk, palaikam ieskatīties dziļāk acīs. Tāds nu viņš bija. Lai arī Vizma izturējās visai atturīgi, kopaina no tā daudz nemainījās.
Ar “Saulīti” gan viņš uzrunāja ne tikai Vizmu, un gan jau citiem arī šis mīļvārdiņš nav svešs, bet no sludinājuma teksta skaidri bija noprotams, ka tas ir Modra stils. Kādā tālsarunā viņš bija dzirdējis Vizmu izrunājam “Runčuku”, par ko pie izdevības vēlāk pasmējās.
Zaķītis… Jā, bija viņiem reiz sava fabula par zaķīšu pirtiņu, kura nu, kā rādās, bija liesmu apņemta.
Vizma zināja, ka Jurim ir iebildumi pret sievas sazināšanos ar bijušo vīru. Lai arī viņi jau sen par to bija izrunājušies, tomēr ik reizi, pieminot Modra vārdu, bija redzams, ka Juris joprojām nav noticējis un viņam nepatīk šīs abu tikšanās. Tāpēc Vizma iemācījās par to noklusēt.
Sen jau zināms, ka meli pārņem kā lavīna – vieni izsauc nākamos. Neapturami tie savā ceļā līdzi aizrauj visu. Tādā lavīnā nu bija iekļuvusi Vizma. Pirms gada viņa nevarēja atzīties vīram, ka, par spīti loģiskajam saprātam un vīra noraidošajai attieksmei, tomēr nav paklausījusi un metusies izlīdzēt draudzenei, kuras bizness tolaik bija uz izputēšanas robežas. Tolaik Modris labprāt aizdeva naudu, vienkārši, pret apsolījumu, ka pēc pāris mēnešiem to saņems atpakaļ. Domāts un plānots jau bija citādāk, bet kurš gan nezina teicienu – cilvēks plāno, Dievs dara… No Modra aizņemto naudu Vizmai nācās atdot pašai, no sava maciņa. Ārijas veikals neizturēja konkurenci, un pati Ārija – maksātspēju.
Tagad padoties un atzīties visā šajā notikumu ķēdē būtu vislielākā muļķība. Tik daudz jau bija izturēts, vien palicis kāds nieks. It kā.
Skaidrs arī tas, ka ar Modri runāt vairs nav jēgas. Ir jāmeklē nauda… Steidzami.
* * *
Pārskatījusi laikrakstu, apstājusies pie sludinājumu lapas, Gunita eksplodēja:
Idiots! Šantāžists! Un viņš man vēl prasības uzstādīs!
Nometusi avīzi uz galda, viņa tvēra pēc tālruņa. Pēdējā laikā saspringtie nervi prasīja tūlītēju rīcību.
“Abonents atrodas ārpus uztveršanas zonas…”
Protams, kur gan vēl! Noslēpies! Zina, ka Gunita dusmosies un zvanīs. Gaida, lai viņa nobīstas un beidzot rīkojas! Lai atkal lūdzas.
Lai gan – ko viņa Aldim šobrīd teiktu? Lai paciešas vēl nedēļu un vēl nedēļu? Ka nav piemērotas situācijas? Ka viņa nevar pašlaik ģimeni pamest? Ka nav sakārtotas finanses?
To visu un vēl vairāk jau viņa ir atkārtojusi gada garumā vismaz reizi nedēļā. Katrā tikšanās reizē. Kad, maigas tuvības pārņemta, pati tik ļoti ilgojās palikt Alda tuvumā. Un arī tad, kad Alda vārdi, arvien tiešāki un uzstājīgi, prasīja pieņemt lēmumu.
Kā gan Aldis to nesaprot!? Viņa tik vienkārši nevar aiziet no vīra. Viņiem ir kopīga māja, kopīgs bizness ar stabiliem ienākumiem, ir bērni… It kā ir viss, kas dzīvei nepieciešams. Pie visa tā klāt vēl – it kā mūžīga aizņemtība, steiga un milzums risināmu jautājumu, nogurums vakaros un nerunīgums no rītiem. Un absolūti vairs nav sirsnīgu intīmu attiecību, un nav ticības, ka Kārlis viņu sapratīs un piekritīs šķirties.
Savulaik viņa par to bija ieminējusies – pirms diviem gadiem, toreiz, kad satika Aldi. Kad saprata, ka ir iemīlējusies un nespēj ne dienu iedomāties bez šī vīrieša. Kad kaislīgā mīlestība sāka pāraugt atkarībā – neremdējamā tieksmē vienam pēc otra.
Toreiz Kārlis vēsi bija atteicis: “Ja tev pietrūkst seksa, tad atrodi sev mīļāko. Tikai tā, lai par to citi nerunātu. Šķiršanās mums nav izdevīga. Uz to neceri.”
Tad Gunita bija sapratusi, ka vīram jau ir mīļākā.
Kādu laiku šis atklājums viņai sāpēja, bet brūcei kā dziedējošs plāksteris noderēja nesen radušās jūtas pret Aldi. Samierinājusies ar šo dzīves realitāti, Gunita prata būt gan darījumu sieviete biznesā, gan palaikam saimniece mājās, gan māte abiem dēliem, gan mīļākā vīrietim, no kura viņa nespēja atteikties.
Protams, tik pakārtoti un mierīgi tas nevarēja turpināties mūžīgi. Aldis sāka prasīt vairāk. Viņš negribēja atvaļinājumu pavadīt viens. Viņš negribēja mosties viens. Viņš nespēja pieņemt domu, ka katru vakaru Gunita apguļas vienā gultā ar Kārli. Aldis neticēja Gunitas stāstam, ka viņa un vīrs aizmieg ļoti dažādos laikos un guļ kā rātni bērni katrs savā gultas malā, un vēlāk nenoticēja arī tam, ka nu viņi guļ atsevišķās istabās.
Pavisam nesen Aldis sāka uzvesties kā niķīgs bērns, un viņa ierastais mīļvārdiņš “Saulīt!” telefona sarunās reizēm skanēja bez maiguma un pielūgsmes. Tad arī mīlīgais un dūdojošais “Zaķītis” no Gunitas mutes izskanēja arvien retāk. Tas vairs nepiestāvēja šim negaidītajam saspringumam attiecībās.
Abiem blakus esot, viss bija ideāli – Gunita un Aldis bija pāris. Gan temperamentos, gan interesēs, gan attieksmē pret dzīvi. Arī veiksmīgi izkārtotajos nelielajos izbraukumos, kaisles un romantikas uzliesmojumos. Vienīgās domstarpības bija un palika par kopā pavadīto laiku un par to, cik tas nemanāmi izsīka.
Pēdējā laikā šis mākonis bija sabriedis ne pa jokam – Aldis kļuva kategorisks – “vai nu es, vai …”, un Gunita nezināja, kā izbeigt šo “vai”. Līdz šim no Alda untumiem Gunita atpirkās ar dārgām dāvanām un dažādiem mīļiem pārsteigumiem, kas spēja rast kompromisus daudzās situācijās. Bet bija manāms, ka viņu attiecībās iesprucis kāds dzelonis, kas ārdīja ierasto kārtību un mieru. “Kad tu runāsi ar vīru?” bija Alda visbiežāk uzdotais jautājums…
Aiziešana no Kārļa liktu zaudēt gandrīz visu – darbu, naudu, stāvokli sabiedrībā, iespējams, pat dēlu sapratni… Pretī tam stāvētu vien abpusēja mīlestība un sākums no nulles, kuru varbūt balstītu neliela kompensācija no vīra puses.
Viņa saprata, ka drīz ir jānāk lēmuma pieņemšanas brīdim. Vien joprojām pati nezināja, kura svaru kausu puse viņai ir nozīmīgāka.
Gunitai negribējās zaudēt Aldi – pa šiem diviem gadiem viņi bija labi viens otru iepazinuši. Viņš neapšaubāmi Gunitai nozīmēja daudz vairāk nekā Kārlis. Alda pasaulē viņa iederējās daudz labāk. Tur jau bija daļa no viņas.
Tiesa, šis sludinājums uz Aldi liek paskatīties no vēl neiepazītas puses, un, to izlasot, pirmajā brīdī Gunitai pat radās spontāns lēmums – “Viss! Tu, mīļais, esi pāršāvis pār strīpu!”
Tomēr, dusmu uzliesmojumam noplokot, viņa saprata, ka tas ir tikai Alda vēl viens mēģinājums piespiest viņu izlemt. Viņš nebūtu spējīgs izpildīt savus draudus.
Un tomēr – lēmums reiz būs jāpieņem…
* * *
Pavilkusi lakatiņa mezglu dziļāk zem zoda un pabīdījusi uz augšu degungalā noslīdējušās brilles, Matilde pievilka avīzi tuvāk acīm:
“Tas nevar būt! Ak, tu, vecais āzis! Pāris čuguna gludekļu pēc tu manu uzvārdu vazāsi pa avīzēm?”
Juzdama, ka ap sirdi paliek pavisam slikti, viņa stiepa roku pēc validola ripām.
“Šito sīkstulīgo veci! Kas, viņam mirstamā stunda tuvojas, ka tik nadzīgi savaidzējies tos pārdesmit latus? Takš sarunājām,no aiznākamās pensijas samaksāšu par abiem pletīzeriem!”
Pavisam nelāga vājuma pārņemta, Matilde cēlās, lai aizšļūktu līdz dīvānam atgulties. Atlaidusies spilvenos, vēl joprojām netikdama vaļā no purpināmās sajūtas, viņa turpināja izrunāt savu nelaimi:
“Kas to būtu domājis… Šito bezkaunīgo veci! Un kur tik viņš pie tāda mīlīga uzvārda ticis! Kas viņš par Zaķīti! Vilks! Hiēna! Bendesmaiss! Kad pirms diviem mēnešiem viņš iedeva tos divus čuguna gludekļus, tad plātījās – lai nu vienu es no viņa uzšķinķojot savam vecajam. Pats takš piedāvājās! Zināja, ka manam Gustavam pilni astoņdesmit paliek. Es takš godīgi pirkt gāju, bet šis… Pats!
Lāga kustēt nevar, bet šitā izrīkojas! Nebūs viņam tanī saulē viegla dzīvošana… Nebūs… Šitādu šmauci taisīt! Šitādu blamāžu!
Bet takš kādreiz vēl gostos nāca un par brūtgānu man cerējās, lai vai. Siers manis taisītais viņam pa prātam esot. Našķus sagribējies! Un es ar kā durna merga vai no ādas līdu ārā, lai viņam ko galdā liktu!
Bet nāca jau ar vienumēr glauni sapucējies – kravatē un hūtē. Tāds smaidīgs un vēlīgs. Kad vēl ermoņikas paņēma līdzi, tad ij sirds no skumjām stājās un līdzi paraudāja. Eh, zināja jau toreiz Francis, kā man izpatikt…
Kāpēc es toreiz Gustam atļāvu pie manis ievākties? Eh, kas to vairs tagad zina… Laikam jau tāpēc, ka vairāk pēc saimnieka, ne pigoriņu taisītāja izskatījās.
Bet Francis jau tāpat neatstājās. Nez, uz ko cerēja? Laikam jau uz manu sieto sieru – tas viņam vienumēr smeķējis.
Tukšām rokām jau gan nekad nenāca – kā sešdesmit gados manam vecajam pirmo pletīzeri uzšķinķoja un šis uzreiz muzeju sadomāja taisīt, tā nu iegansts gostos nākt nebija tālu jāmeklē. Toreiz vēl uzrakstu pletīzerim uz sāniem bija iegravējis – “Runčuka kungam no kaimiņa Zaķīša kunga. Eksponāts Nr.1”.
Nez, cik viņš Gustavam tos gludekļus pavisam sašķiņkojis? Reiz skaitījām piecus dučus. Ta nu jau būs vēl kāds desmits klāt. Ak, tu mūžs…”
Klusā prātošana gan bija nomierinājusi Matildes satrauktās sirds joņošanu, bet domas vēl nedeva miera: “Nez, kas tam Francim nu lēcies, ka šitā mums kaunu pataisījis… Takš nebūs tas siers pelējis vai nesmeķīgs bijis? Vai varbūt es ko ne tā būšu sarunājusi?”
Domādama šādi un tādi, viņa uz brīdi iesnaudās, bet tad, kā kaut ko pēkšņi atcerējusies, strauji pieslējās sēdus:
“Ak, es muļķe! Viņš tak to sudraba riņķi, kas man arvienu skoteles kabatā mētājas, gan jau kā dāvanu bija domājis! Dullais vecis! Ka tik ne kā līgavas gredzenu… Zina takš, ka mans Gustiņš slimnīcā! Pavisam vārgs. Kas to lai zina, vai vairs uz mājām tiks…
Jā, tā nudie būs bijis – Francis kaut ko par kauliņu kopā mešanu runāja, bet es tik par tiem pletīzeriem… Vai par kaut kādām piecām dienām ar nebija runa?
Eh, kas to vairs atceras, ko viņš toreiz melsa…
Vai man dieniņ! Šito negodu! Dēļ kaut kādiem čuguna gabaliem manam Gustiņam vēl šitāds negabals būs jāpieredz! Šito gan viņš nepārdzīvos!”
Nez no kurienes radušies spēki lika Matildei celties un ko darīt. Tikai īsti nevarēja saprast, ar ko sākt – vai vispirms siet sieru un doties pa labam runāties ar Franci, vai pie Gustava uz slimnīcu – lai uzzinātu, vai viņš jau nav ticis pie jaunās avīzes.
