Vakar raudzījos pa istabas logu un vēroju, kā pāri pagalmam augošais bērzs citu pēc citas zemē met dzeltenas lapas.
Vakar raudzījos pa istabas logu un vēroju, kā pāri pagalmam augošais bērzs citu pēc citas zemē met dzeltenas lapas. Turpat dobē – spītējot sausumam, savas krāšņās ziedu vāles pretim saulei sniedza kaimiņienes rūpīgi stādītās gladiolas, pievakares vējā šūpojās dāliju ziedi. Pietrūka tikai asteru un miķelīšu, lai vēl vairāk sajustu rudens tuvošanos.
Šoreiz mani piesaistīja ne ziedu krāšņums, bet krītošās lapas. Var meklēt iemeslus, kāpēc tās krīt, tie vienmēr būs dažādi, bet aizdomājos par to, ka varbūt tieši tā daba cilvēkiem pasaka priekšā, ka dzīvē palaikam vajag atbrīvoties no visa liekā, lai atbrīvotu vietu jaunajam. Tāpat kā koki atbrīvojas no krāsainajām lapām, kurā nav augsmes dzīvības, tāpat no lietām, kam nav nākotnes, vajadzētu atbrīvoties arī cilvēkiem. Apņēmos sekot koka piemēram.
Iemeslu, kāpēc cilvēki gadiem ilgi glabā dažādas lietas, mēdz būt ārkārtīgi dažādi. Vieniem apaugšana ar lietām rada drošības sajūtu, vieniem tās ir bailes no nākotnes, sak, ja nu tomēr rodas nepieciešamība pēc tām, jo nekad jau neko nevar paredzēt. Vēl citi tā rīkojas, sentimentālu izjūtu vadīti, glabā kā dārgas relikvijas un tamlīdzīgi. Droši vien sava patiesības daļa ir kā vieniem, tā otriem, bet es esmu sapratusi, ka bailes, no tā, kas varētu būt nākotnē, atņem mieru šodienai. Arvien vairāk ieklausos cilvēkos, kas uzskata, ka dzīvē vienmēr vajag labu vēlēties, un tas piepildīsies.
Esmu pārliecinājusies, ka rītos, kad, pārdomājot priekšā stāvošo dienu, domāju, ka tā būs neveiksmīga, parasti tā arī notiek, tāpēc, cik vien ir manos spēkos, cenšos paredzēt labu dienu. Piebildīšu, ne vienmēr tas izdodas, tomēr, labu vēloties, diena arī izdodas laba.
Kādā grāmatā izlasīju, ka priekšmeti ir jālieto, jāmīl vai jāizmet. Tā arī mēģināju rīkoties, ticiet man, tas nenācās viegli, īpaši izvēloties pēdējo, jo dažbrīd, šķiroties no kādas gadiem neizmantotas lietas, jutos tā, it kā šķirtos no kādas savas dzīves daļas. Mierināja apziņa, ka, tā rīkojoties, es atbrīvoju no sārņiem savu dvēseli, ka tā mainu savu dzīvi, ka tā paveru vārtus nākotnes sapņu piepildījumam. Cīnījos ar sevi, lai neļautos ieslīgšanai atmiņās par pagātnes lietām, un atbrīvoju domas nākotnes brīvībai.
Nebaidieties atbrīvoties no liekiem priekšmetiem, tas sāp mazāk nekā atbrīvošanās no kādreiz mīlētiem cilvēkiem, jo telpas glabā viņu balsis, gaisā virmo viņu smaržas, bet uz plaukta noput viņu dāvinātās lietas. Gribam to atzīt vai ne, mēs aizmirstam lietas, bet vienmēr atceramies cilvēkus. Un tas ir pareizi, jo arī paši esam piederīgi šai grēcīgai cilvēku pasaulei.
