Romāns turpinājumos. 45. Ja esot kaut kas derīgs, lai meita ņemot sev. Irma liekas mīlīga sieviete un prot ar zēnu runāt. Viņi tikušies ne vienu reizi vien.
Romāns turpinājumos. 45.
Ja esot kaut kas derīgs, lai meita ņemot sev. Irma liekas mīlīga sieviete un prot ar zēnu runāt. Viņi tikušies ne vienu reizi vien. Velda kā pieaugusī Romāna pusmāsa varot pretendēt uz bērna aizbildniecību vai adopciju. Tas esot tikai laika jautājums. Daudz enerģijas gan paņemot papīru kārtošana un dažādas ģimenes apsekošanas formalitātes. Viņa – Irma – labprāt puiku nevestu šovakar projām, tomēr tāda nu reiz esot noteiktā kārtība…Kur viņa rāvusi, ka Veldai būtu vēlēšanās kļūt par Romāna aizbildni? Velda par to nav domājusi, vismaz šobrīd nē. Varbūt Anastasija to visu sastāstījusi, zēnu drošinot. Romāna dzīvi neviens uzreiz nevar nokārtot, pastāv stingra likumdošana un noteikumi. Anastasijas mājas otrā galā dzīvojusi Klaudija. Varbūt tur viņas miteklī ir kaut kas Romānam līdzi dodams kā ceļamaize? Velda, palūgusi Ginteru pagaidīt mašīnā, grib redzēt mātes pēdējo mītni. Varbūt tur ir kaut kas piemiņai no mātes. Sociālā darbiniece gaidīšot Anastasijas istabā. Viņa vairākkārt esot centusies panākt kādu sanitārā stāvokļa uzlabošanos Klaudijas pusē, taču… Viņa saņēmusies uz pavisam īsu laiku pirms dēla atgūšanas no audžuģimenes… Kārtības ieviešana un uzturēšana neesot bijusi Klaudijas paradumos… Romāns iet Veldai līdzi. Istabiņas iekārtojums ir vairāk nekā trūcīgs. Pelēcība un pamestības dvaka pilda patumšo mitekli. Daži krēsli, sašķobījies galds apkrauts ar dažādām lietām, vecs dīvāns. Blakus tam jauns izlaižamais krēsls, uz kuru lepni norāda Romāns:,, Tas ir mans! Mamma nopirka. Sega jauna! Redz kur manas mantas mazajā skapītī.
“Ko tu gribi paņemt līdzi? Tu taču saprati, ka šodien ar Irmas tanti tev jābrauc uz jauno māju? Kas ir tavas mīļākās lietas? Sameklē! Paņemsi līdzi arī jauno sedziņu.”
“”Lego” kluči, mans lācis! Re, krosenes! Pavisam jaunas. Mamma neļāva nodriskāt, teica, kad brauksim ciemos, tad. Vilkšu tagad kājās. Makšķeri es drīkstu ņemt? Varbūt tur būs upīte? Es nevienu zivi vēl neesmu izcopējis…”
Romāns ir priecīgs. Viss drūmais kapu pārdzīvojums liekas ir jau piemirsies.
“Vai mammai bija kādas fotogrāfijas? Nu bildītes, vai albums?”
“Te ir!”
Romāns izvelk no galda atvilktnes nelielu albumiņu.
“Te ir arī manas fočenes! Gribi? Es tev dāvinu šito, visskaistāko: es un mamma pie skolas, kad sāku iet piecgadniekos. Redz kāds es smukulītis. Tā mamma teica. Pareizi, ka viņa uz mani vienmēr no mākoņiem skatīsies? Tā teica tas onkulis.”
“Mamma tevi vienmēr redzēs un sargās. Tikai tu pats arī uzmanies un klausi pieaugušos. Labi? Ja tu man to fotogrāfiju albumiņu dotu, es būtu priecīga.”
“Tad tu mani neaizmirstu. Pareizi? Noliec uz sava galdiņ manu bildi un vakaros paskaties! Sarunāts! Tu man atbrauksi pakaļ, kad paies tas laiks? Es briesmīgi gaidīšu un neraudāšu. Esmu puika, un puikas neraud… Mamma gan raudāja…”
Atsveicināšanās iznāk īsa. Klāt ir šoferis ar savu busu. Romāns apķeras ap kaklu Veldai, bet pārējiem pamāj tikai ar roku. Viņu gaida ceļojums ar mašīnu, kas laikam nav nemaz tik bieži noticis. Zēns ir smaidīgs un izskatās pat laimīgs. Viņu jau satrauc jaunās dzīves sākums. Pēkšņi Velda pamana, ka pavasarīgā diena vairs nav jauka. Ārā mainījies vēja virziens. Tas ir ziemelis, kas tagad pūš, saceldams gaisā pērno lapu virtenes. Sāk snigt. Nesen vēl bija pavasaris, saule, gaisma, pirmie ziedi, un pēkšņi viss ir mainījies. Atgriežas ziema. Dabā tas nav nekas neparasts.
