Lai gan daudzi cenšas iegalvot, ka latviešiem trūkst humora, nedomāju, ka mēs šai ziņā būtu kāds izņēmums starp citām tautām.
Lai gan daudzi cenšas iegalvot, ka latviešiem trūkst humora, nedomāju, ka mēs šai ziņā būtu kāds izņēmums starp citām tautām. Tāpēc vēl jo apbrīnojamāk liekas, ka pēc valsts neatkarības atjaunošanas un cenzūras izzušanas vienīgais humora un satīras žurnāls “Dadzis” bija miris. Tiesa, nu jau vairāk nekā gadu tas ir atdzimis, apliecinot – smiekliem nav vecuma barjeras.
Žurnāla redakcijā strādā daudzi pazīstami satīriķi, humoristi un karikatūristi. “Zināmā mērā esam “Dadža” relikti jeb atliekas,” par sevi un kolēģi Ziedoni Lešinski saka Viesturs Vējš. “Laikam jau humora un humoristu ir vairāk, jo tagad žurnālā ir 32 lappuses, tātad divas reizes vairāk nekā padomju varas gados,” viņš secina. Abi atzīst, ka var uzsist sev uz pleca – malači. “Mūs apraka, nebijām vajadzīgi, jo daudziem nepatika satīra. Paldies Dievam, ka gadījās cilvēki, kuri nopirka izdevuma licenci, kad “Dadzis” jau desmit gadus bija zem zemes. Ar pirmo numuru tas atkal cēlās no kapa, biedējot visus, kuri nemīl kritiku,” ir gandarīts V.Vējš.
Slēpjas aiz pseidonīma
Ziedonis Lešinskis pēc profesijas ir inženieris elektriķis. Tomēr tuvāks izrādījies žurnālista darbs. Viņa pseidonīms ir Z.Donis, tātad vārds sadalīts, izlaižot divskani “ie”. Visi zinām, ka ir maizes dona, bet Ziedoņa vecmāmiņa mazdēlu saukusi par Donīti. Šis vārds ne tikai liekas tuvs un mīļš, bet arī sargā. Savukārt satīriķis V.Vējš savus feļetonus paraksta K.Veksis. “Kāpēc ir vajadzīgi pseidonīmi? Godīgi sakot, nezinu,” atzīst satīriķis. Viņš atceras, ka savulaik “sarkans” rakstnieks arī izmantoja pseidonīmu, ar kuru parakstīja fabulas. “Kad vairs nevarējām apturēt viņa fabulu plūdus, jautājām, kāpēc tās negrib parakstīt ar savu īsto vārdu. Kāpēc brīvā valstī slēpties? Protams, autors sadusmojās. Par ko?” brīnās V.Vējš.
Smiekli dzimst mokās
Z.Lešinskis atklāj, ka viņiem vienmēr pārmet nenopietnību, bet patiesībā visi humoristi izskatās ļoti nopietni, pat dzīves sagrauzti. “Andrejs Skailis reti smaida, turklāt tikai ar vienu mutes kaktiņu. Sevišķi nerunīgs, pat drūms ir Ēriks Ošs,” min satīriķis. Kad V.Vējš satiekas ar Ošu, abiem ir tradicionāla sasveicināšanās. Sniedzot roku, viens saka: “Vējššš…”, un otrs atbild: “Ošššs…” Tomēr nopietnība esot nepieciešama. “Tas ir pareizi, jo stāstīt jokus un pašam smieties būtu pēdējais, ko var darīt satīriķis. To varētu tikai parodijā,” secina V.Vējš.
Satīras radīšanas mokas vislabāk attēlojis slavenais dāņu karikatūrists Herlufs Bidstrups. Viņam ir komikss, kurā attēlots, kā humorists raksta. Tas plēš matus un papīru, sper sunim un sasit radioaparātu, lamā sievu un bērnus… Kad autors feļetonu lasa, liela klausītāju auditorija lokās smieklos.
Pirmā pieredze – rūgta
Tikšanās reizēs lasītāji satīriķiem parasti jautā, kā viņi sāka rakstīt. “Droši vien sāku skolā. Pirmajā dienā mūs, apmēram 20 puikas, jo zēnu un meiteņu klases bija atsevišķi, sasēdināja pa divi solos, kuriem bija paceļama virsma un tintnīcas,” atceras Z.Lešinskis. Viņš bijis bikls un bailīgs, bet blakus nosēdināja tādu, kurš visu jau zināja, jo, kā pats paziņoja, šajā klasē sēdēja otro gadu. Lielais gudrinieks mācīja, lai Ziedonis pirkstu iemērc tintnīcā. Kāpēc? Tā vajag! Pieredzējušam jāklausa, izlēma Ziedonis. Tiklīdz viņš to izdarīja, kaimiņš uzreiz nosūdzēja skolotājai. “Neatceros, kas bija tālāk, bet nekas priecīgs tas nevarēja būt. Tā man ir mācība visam mūžam, ka nekad nevar klausīt, ko tev kāds otrgadnieks māca,” spriež satīriķis.
Viesturs auga laukos pie vectēva. Tur bija govis, aitas un citi mājdzīvnieki. Nebija neviena rotaļbiedra, tāpēc zēns atrada nodarbošanos pats. Viņa pārraudzībā bija divi kucēni – viens ar garu vilnu, otrs ar īsu “Kam bija garā vilna, tam bija grūti tikt galā ar blusām. Nolēmu, ka tās blusas ir jādabū laukā. Es ķēru blusas pa lielo vilnu un laidu tās otra kucēna mazajā vilnā – gan jau noķers un nokodīs. Laikam tas bija sākums, jo feļetona rakstīšana ir tas pats. Protams, es pārspīlēju, bet būtība ir tieši tāda,” salīdzina V.Vējš.
Liek ielāpu uz ielāpa
“Lai rakstītu, cilvēkam ir daudz jāpiedzīvo – gan labs, gan slikts, kā jau dzīvē. Protams, ir jābūt arī talanta dzirkstij kā jebkurā darbā. Atšķirībā no citiem darbiem mūsējais ir tāda pasaules lāpīšana. Mēs gribam visu slikto izgriezt laukā un uzlikt ielāpu, lai būtu labi,” skaidro V.Vējš. Tas ir grūti, jo bieži satīriķu darbu neatzīst.
Kas ir karikatūra? Tāda jocīga lieta – tikai dažas līnijas veido zīmējumu, bet rezultātā ir smieklīgi. Tiesa, ne katrs karikatūru spēj uzzīmēt. Ja nav talanta, bet iedomājas, ka ir, tad Uģis Mežavilks liek uzzīmēt roku – lūdzošu, draudošu vai vēl citādu. Gadās, ka pat mākslas akadēmiju beigušais to nevar. “Nevienā Zigurda Kampara zīmējumā zirgam nav kāju. Viņš tās neprot uzzīmēt. Turpretim Gunārs Bērziņš uzzīmē tādu zirga kāju, ka jāsmejas,” saka V.Vējš. Smiekli un asaras ir blakus. Tas nozīmē, ka humorā un satīrā ir sava nopietnība. Turklāt ar smiekliem var labāk ārstēt nekā ar bargu sodu. Dažs ir ar mieru darīt visu, lai tikai viņu nepublicētu “Dadzī”.
Skaistajām rozēm ir ērkšķi
Padomju varas gados V.Vējš saņēma rājienu, kad karikatūristam ieteica tematu – dziedātājas izvēlas savam vecumam neatbilstošu repertuāru. Karikatūrā uz skatuves kupla dāma dzied “Es meitiņa kā rozīte”, bet kāds skatītājs saka: “Labāk būtu dziedājusi “Rozes sen jau novītušas”.” Kad šo Gunāra Vīndedža zīmēto karikatūru publicēja žurnālā, izcēlās skandāls. Operdziedātājas Elfrīdas Pakules vīrs Aleksandrs Daškovs sūdzējās partijas centrālkomitejā, ka dziedātājas 50 gadu jubilejā pasniegta tāda “dāvana”.
Izrādījās, ka tā bijusi pazīstamās operdziedātājas repertuāra dziesma. “Nebiju domājis apsmiet mākslinieci, jo viņai bija lieliska balss. Tiesa, par repertuāru varētu iebilst… Turklāt man nebija ne jausmas, ka gaidāma viņas jubileja,” skaidro V.Vējš. Prasīja atsaukt publikāciju. Bet kā to izdarīt? Sameklēja Elfrīdas Pakules foto, un Harijs Heislers uzrakstīja dzejoli, sveicot mākslinieci jubilejā.
Kas par vēlu, tas par skādi
Satīriķi atceras, ka reiz žurnāla redakcija saņēma sūdzību. Tajā bija apgalvots, ka veikalā pārdod vīnu, kurā noslīcis cilvēks. Tā izrādījās taisnība. Vīna brāgu cisternās pa dzelzceļu veda no brālīgajām Kaukāza republikām uz kolhozu “Ādaži”, kur to papildināja ar dažādām sastāvdaļām un pildīja pudelēs. Braucot cauri Baltkrievijai, kāds vīrs bija paņēmis spaini un gribējis pasmelt no cisternas, bet iekritis tajā. Tikai pēc cisternas iztukšošanas atrada noslīkušo, bet daudzas vīna pudeles veikalos bija jau iztirgotas.
Bērnībā Viesturs pratis izmantot savu defektu – spraugu starp priekšējiem zobiem. Skolā viņš visus pārspēja, jo varēja pārspļaut četrām dzelzceļa sliedēm. “Mani ļoti apskauda, jo citiem nebija zobos spraugas, un neko tur nevarēja darīt,” secina vīrietis. Viņš prot arī atdarināt dažādas skaņas. Kad čivina kā zvirbulis, apkārt salaižas zvirbuļu bars. Tā var saaicināt arī pūces. Joki ar atdarināšanu V.vējam iznāca Jēkabpilī. “Svētdienas rītā, ejot gar kādu māju, redzēju, ka pēc cūku bērēm visi saiet istabā. Manī pamodās velniņš, un es palaidu varenu kviecienu. Skatos – vīri skrien ārā, jo domā, ka kaut kas ir nogājis greizi, cūka augšāmcēlusies un skries prom. Vienam rokā cirvis, otram – duncis, tāpēc nolēmu steigšus mukt,” stāsta humorists.
