(Turpinās no 27.maija) Stundās ļoti bieži stāstīja (tas tika daudzreiz atkārtots), kādu milzīgu palīdzību mazajai latviešu tautai tagad devusi lielā krievu tauta, atbrīvodama to no apspiedējiem.
(Turpinās no 27.maija)
Stundās ļoti bieži stāstīja (tas tika daudzreiz atkārtots), kādu milzīgu palīdzību mazajai latviešu tautai tagad devusi lielā krievu tauta, atbrīvodama to no apspiedējiem. Bezgala tika slavināti Josifs Staļins un viņa tuvākie līdzgaitnieki Maskavā. Ko gan mēs – 2.klases skolēni – no tā visa sapratām. Klausījāmies un uztvērām to kā varbūtēju patiesību, stāstītajam taču jātic. Savās pārdomās bieži nonācu pie jautājuma par to tautas apspiešanu. Neatcerējos, ka mūs kāds būtu apspiedis tajās mājās, kur bijām rentnieki – saimnieki bija laipni ļaudis, visi darījām savu darbu un nekāda apspiešana gan netika izjusta. Tā es pārdomāju, bet savas domas allaž paturēju pie sevis.
Skolas ēkā zāles nebija, tāpēc dažādi sarīkojumi, atbilstoši šī laikmeta prasībām, notika vienā lielākā klasē (skola jau nebija īpaši liela skolēnu skaita ziņā). Kā vienus no pirmajiem tādiem svētkiem atceros Oktobra svētkus. Skolēniem pirms tam tika mācītas gan dziesmas, gan dzejoļi par lielo dzimteni, partiju, Staļinu. Mēs pie tādas slavināšanas gan nebijām īsti pieraduši un nesapratām, kā tas īsti ir -visu laiku tika slavināts Kārlis Ulmanis kā īsts Latvijas zemes saimnieks un viņa rūpes par tautas labklājību, bet tagad Josifs Staļins un vēl kaut kādi Maskavas krievi. Kad par visu to stāstījām mājās (arī par savām pārdomām par tautas apspiešanu), tad vecāki mums teica un ik sestdienas atkārtoja: “Bērni, tagad ir citi laiki, nerunājiet skolotājiem pretī, labāk turēt muti ciet, var iznākt nepatikšanas.” Laikam jau vecāki zināja, ko runāja, un mēs viņiem allaž paklausījām. Atceros, ka Turnas skolā dikti gatavojāmies Ziemassvētkiem un šis vakars skolā visiem iespiedās neizdzēšamā atmiņā. Tagad arī Ziemassvētki bija notikuši, bet skolā ar lielu pacēlumu gatavojās Jaungada sarīkojumam. Pavasarī visai plaši vēl tika atzīmēti 1.Maija svētki – un atkal ar lielajiem slavinājumiem, pie kā jau bijām pieraduši. Pagāja mācību gads, un mēs ar brāli tikām pārcelti nākamajā klasē. Bija 1941.gada pavasaris, un nevienam prātā nenāca, ka varētu būt atkal pārmaiņas.
15. Lielā kulšanas talka saimniecībā
Lai gan mācību gads bija pagājis jau pie citas varas un bijām šajos apstākļos daudzmaz iedzīvojušies, gribu mazliet atgriezties atpakaļ savā atmiņu stāstījumā pie pagājušā gada vasaras un rudens, kad negaidot bijām iekļuvuši jaunsaimnieku kārtā. Pastāvēja taču ārpusskolas dzīve, un ik uz soļa iespēju robežās bija jāpalīdz vecākiem, bet darba taču bija bezgala daudz. Ko tad mēs darījām? Vasarā mamma lika mūs biešu un runkuļu vagās. Darbs gan mums – bērniem – īsti nepatika, bija apnicīgs, saule cepināja, zeme smaga (jo bija stipri mālaina). Vieglāk gāja ravēšana tad, kad bija nolijis lietus – tad zeme kļuva mīkstāka, toties aplipa ar māliem apavi. Bet sapratām, ka tas tagad ir pašiem – mēs taču bijām pēkšņi iekļuvuši mazu saimnieku kārtā. Tā pagāja vasara ar bērniem ierastajām siena vīstīšanām šķūņos (braukt jau ar mašīnām tēvs mums – mazajiem – neuzticējās). Starp visiem ierastajiem lauku darbiem spilgti iespiedusies atmiņā lielā kulšanas talka mūsu jaunsaimniecībā 1940.gada rudenī. Tās jau notika ik rudeni, bet toreiz arī man ar brāli ļāva piedalīties visos darbos. Gribu sīkāk pastāstīt par šo kulšanas procesu, jo mūsdienu (jaunajai) paaudzei par to nav nekādas saprašanas – neviens taču nezina un nav redzējis kuļmašīnu un tvaika lokomobili (tautā sauktu par dampi). Tagad taču parastais kulšanas rīks ir kombains, tikai manas paaudzes ļaudis zinās, kas tā kuļmašīna, kas tas tvaika dampis. Negribu teikt, ka šīs manas atmiņas ir universālas, bet tas atbilst pilnīgai patiesībai (jo pati esmu šajā darba procesā piedalījusies). Nevienam tas nav obligāti jāizlasa, bet par mūsu tautas vēsturi, tās darbu gan varētu zināt. Kulšanas talkā sanāca uz darbu tuvāko kaimiņu māju ļaudis. Pie kulšanas vajadzēja daudz cilvēku. Kūla ar kuļmašīnu, kuras tā saukto trumuli (kurā no labības atdalīja graudus) grieza tvaika lokomobile (dampis). Parasti bija divējādas konstrukcijas dampji – pašgājēji nu tādi, kurus uz kulšanas vietu bija jāved ar priekšā piejūgtiem četriem zirgiem (tie parasti bija mazāki par pašgājējiem). Tādas reizēs arī kuļmašīnu vilka zirgi (parasti astoņi, jo tā bija liela). Mūsu pusē bija pašgājēji dampji, kuri paši aizvilka kuļmašīnu uz kulšanas vietu. Šāda dampja gaita bija lēna, pats dampis bija ar dzelzs riteņiem (īpaši lieli bija aizmugurējie, kuriem bija metāla ķepiņas atspērienam pret zemi).
Dampi kurināja ar malku, un tā milzīgajā korpusā bija ievietots ūdens katls, kas bija piepildīts ar ūdeni. Kurinot ūdens sakarsa un ražoja tvaiku (pēc šāda principa kādreiz darbojās arī tvaika lokomotīve uz dzelzceļa). Dampim bija liels spararats, kuru ar kuļmašīnas trumuļa skriemeli savienoja liela dzensiksna. Kad tvaiks bija uzdzīts līdz vajadzīgajam līmenim (to rādīja manometrs), tad mašīnists, rīkojoties ar attiecīgajiem kloķiem, ļāva spararatam sākt griezties, dzensiksna grieza kuļmašīnas trumuli, un kulšanas process varēja sākties. Pie labības kulšanas svarīgs darbs bija labības pievešana no lauka. Parasti pieaugušie uz lauka piekrāva vezumus, sasēja, bet mājās vedēji bija bērni. Parasti šajā procesā bija nodarbināti četri līdz seši palīgi (atkarībā no tīruma attāluma). Mājās rudzus un kviešus, kuri bija sasieti kūlīšos, uz kuļmašīnas platformas padeva tieši no vezumiem.
(Turpmāk – vēl)
ansis
