Šis ir alūksnietes Anitas Roznieces laiks. Izrādās, ka viņas dzimšanas diena ir 11.maijā, šajā datumā pasaulē nācis arī barons Minhauzens.
Šis ir alūksnietes Anitas Roznieces laiks. Izrādās, ka viņas dzimšanas diena ir 11.maijā, šajā datumā pasaulē nācis arī barons Minhauzens. Varbūt ar to izskaidrojama Anitas nerimstošā izdoma un nemiera gars? Tiesa, viņa necieš melus. Toties ar trakām idejām arvien pārsteidz Novadpētniecības un mākslas muzeja kolēģus, draugus un paziņas.
Mana dzimtā puse ir Zvārtava. Kad lielais kalns kļuva dzeltens no pieneņu ziediem, tad bija mana dzimšanas diena. Ievas tajā saplaukušas reti, bet šogad tās uzziedēja. 10.maija vakarā pa logu skatījos, ka ievas kļuvušas baltas kā kupenas. Kad zied ābeles un ķirši, tulpes un narcises, man laiks apstājas. Tas ir tik vienreizēji! Varu stundām sēdēt un skatīties, kā pirmo reizi ieraudzījusi.
Man gluži otrādi – liekas, ka ziedonis pāršalc strauji kā vējš. Tikko vēl galvu reibināja ievu smarža, nu jau veras ceriņu un kastaņu sveces. Pat attapties nepaspēšu, kad ziedēšanas trakuma vietā iestāsies vasaras zaļuma miers.
Tiesa, jaunībā nejutu to, ko jūtu tagad. Katra cilvēka dzīvē ir bērnība, jaunība, brieduma gadi un vecums gluži kā četri gadalaiki. Agrāk arī man likās, ka pavasaris aiztraucas pārāk ātri, bet tagad varu izjust un izgaršot šo laiku. Vasara nāk ar liepziedu medus garšu uz lūpām. Tad man šķiet, ka koki tepat pie Jaunās pils šalc mūžības laiku. Tās ir pavisam citas sajūtas.
Jau sāki domu, ka cilvēka mūžu var salīdzināt ar saules ceļu gada vai dienas garumā. No rīta tā paceļas virs apvāršņa, dienvidū sasniedz augstāko punktu un vakarpusē nogrimst aiz horizonta. Vai tavā dzīvē ir bijis tāds augstākais punkts?
Grūti pateikt. Iespējams, ka vēl nav. Tomēr var būt, ka tas būs tieši šogad. Man ir tāda dīvaina sajūta, daudzi ievērojuši, ka seja kļuvusi tāda starojoša. Tikai pati zinu, kāpēc. Līdz šim dzīvoju vairāk citiem, galvenokārt bērniem. Tagad viņi un arī mazdēls ir pieauguši, tāpēc esmu sapratusi, ka man ir jāatlicina laiks sev. Man vienmēr patikusi vientulība, gribēju būt viena un neatkarīga. Nu labprāt vēlētos blakus draugu. Nejūtos vēl veca. Iespējams, ka tā uzskata citi, bet es to iekšēji nepieņemu. Tiesa, pēc meitas piedzimšanas kļuvu krietni apaļīga. Tomēr neuzskatu, ka tāpēc vajadzētu skumt un pārdzīvot. Man vienmēr ir paticis sakopt sevi un labi izskatīties.
Esi mēģinājusi ievērot diētu vai citus līdzekļus notievēšanai?
Esmu visu izmēģinājusi, tāpēc varu būt apliecinājums, ka no tiem nav nekāda efekta. Protams, tolaik nebija tādu speciālistu, kuri ieteiktu piemērotāko veidu, kā saglabāt vēlamās auguma proporcijas. Kādi bijām, tādi dzīvojām. Smejos, ka tādas sievietes kā es ir retums. Labāk to uztvert ar humoru.
Tagad televīzijā rāda ekstrēmās pārvērtības. Ko teiktu, ja piedāvātu tādu iespēju?
Es neuzticos tādiem brīnumiem. Plastiskās operācijas dod efektu uz laiku. Un pēc tam? Varbūt būs vēl sliktāk. Turklāt ir jābūt labai veselībai, lai tik īsā laikā izietu pārvērtību kursu. Man tādas nav.
Tātad kļūt skaistai nav tavs sapnis. Tomēr droši vien ir palikušas kādas nepiepildītas cerības.
Vēlētos, lai man būtu nauda studijām augstskolā. Jaunības trakuma dēļ biju izdomājusi, ka man jāsāk strādāt. Septiņdesmitajos gados bija moderni strādāt un mācīties neklātienē. Tiesa, man teica – ar vakarskolu nekur tālu netiksi. Tas mani nekavēja turpināt izglītību Kultūras darbinieku tehnikumā, kur neklātienē ieguvu bibliotekāres specialitāti. Bērnus audzināju viena, tāpēc nav bijusi iespēja studēt augstskolā. Tagad alga nav tik liela, lai varētu ņemt kredītu studijām.
Tomēr kļuvi muzeja darbiniece, nevis bibliotekāre…
Jā, tikai vienu gadu biju bibliotekāre Apes profesionāli tehniskajā skolā. Turklāt strādāju arī Apes tautas namā par instruktori metodiķi. Kad ģimene pārcēlās uz Alūksni, strādāju Lauktehnikas kultūras namā, pēc tam – muzejā.
Tāda bija vēlēšanās vai apstākļu sakritība?
Lai gan tā bija apstākļu sakritība, iepriekšējās darbavietas palīdzēja sagatavoties pildīt muzeja darbinieces pienākumus. Man noder viss, ko esmu apguvusi, jo muzeju darbiniekus nekur negatavo.
Kas ir sagādājis visvairāk prieka?
Manā dzīvē ir daudz mazu prieku, katrs citādāks, tāpēc tie liekas vairāk vērti nekā lieli prieki. Vismīļākais man ir mazdēliņš. Ir tāda sajūta, ka viņš ir mans bērns, jo jau 40 gadu vecumā kļuvu vecmāmiņa. Man meita dzima, kad biju 21 gadu veca. Lauras vārdu viņai izvēlējos, klausoties Viļa Lāča romāna “Zītaru dzimta” raidlugu. Arī manas mammas izvēli ietekmējuši literāri varoņi – esmu Anita no “Zvejnieka dēla”, brālis Valdis ir Ivandes Kaijas darba varonis, bet māsa Lilita nosaukta populārās aktrises Lilitas Bērziņas vārdā. Māsa un brālis ir labi dziedātāji, bet es esmu rokdarbniece. Tagad secinu, ka manī ir arī pasākumu organizatores talants, ko negribēju atzīt, izvēloties bibliotekāres profesiju. Man ir vajadzība sevi izteikt, izdomājot un rīkojot ne tikai neparastus pasākumus, bet arī sveicot kolēģus un draugus. Manā dzimšanas dienā ir vārdadiena Mildai un Karmenai. Liekas, ka arī šie tēli dzīvo manī – Karmenas ugunīgais azarts un latviski prātīgā Milda.
Vai ir vērojamas arī Čūskas gadā dzimuša Vērša rakstura iezīmes?
Acīmredzot kaut kas jau ir. Maijā dzimušās ir burvīgas odzes, teikts horoskopā. Čūska ir vientuļniece, un man patīk būt vienai. Tā dzeļ tikai tad, ja jūtas apdraudēta. Atzīšos, ka man pašai ir šausmīgi bail no čūskām. Vērsis ir strādīgs un pacietīgs. Es ļoti daudz varu izturēt, ļauju, lai mani par muļķi pataisa, bet tad ir brīdis, kad saslejos pretestībā, izlaužos un visu sagāžu.
Kādas īpašības sievietei un mātei ir sevišķi nepieciešamas?
Tā ir prasme radīt mājas un ģimenes siltumu, pulcēt ap sevi tuviniekus. Esmu palikusi viena, tāpēc droši vien vairāk izjūtu vajadzību tikties ar saviem mīļajiem. Par mātes misiju uzskatu rūpes par bērniem. Cenšos nejaukties viņu dzīvē, bet dzīvoju līdzi visām rūpēm un pārdzīvojumiem.
Vai tici liktenim?
Varu atbildēt apstiprinoši. Kad pirmo reizi ar nākamo vīru aizbraucu pie vecākiem, māte teica – tev būs mans liktenis. Tā arī ir. Mums abām vīrs bija desmit gadus vecāks, turklāt dzīve veidojusies līdzīgi.
Droši vien var teikt, ka tavs darbs muzejā ir arī aizraušanās. Vēsture ir pagātne, ar ko tā saista?
Liekas, ka vēstures mīlestību mantoju no tēva. Viņš bija dienējis 7. Siguldas kājnieku pulkā, strādājis par grāmatvedi un klētnieku. Tēvs pat bārdu nevarēja nodzīt, neradot noteiktu kārtību un sistēmu. Viņš uz žilešu paciņām uzrakstīja gadu un datumu, ar tām bija pilna atvilktne. Krāja markas, fotogrāfijas un rakstīja dienasgrāmatu. Turklāt skolā vēstures skolotājs prata ieinteresēt. Viņš stāstīja par senatni tik dzīvi, ka vēl tagad atceros, kur vedis vecais zviedru ceļš, kur bijušas kauju vietas.
Ja ļautu izvēlēties, kurā laikmetā gribētu dzīvot?
Televīzijas pārraidē rādīja Rundāles pils 270 gadu jubilejas svinības. Tas liekas skaists un interesants laiks. Tiesa, daudz kas tajā man nav pieņemams. Atmiņās lasu, ka baronese Fītinghofa stāvējusi pie Jaunās pils loga un raudājusi, kad barons sēdies laivā ar čigānieti. Tiesa, sevi varu iztēloties tikai viņas, nevis kalpones vietā. Kad sāku strādāt Jaunajā pilī, jutos tā, it kā te būtu jau bijusi. Pietiek ieiet pils parkā, lai šo vietu izjustu sev tuvu. Esmu savākusi materiālus gandrīz par visām mūsu rajona ievērojamākajām sievietēm un literātiem, kuros stāstīts par mūsu novadu.
