Igors Zvejnieks: uzskata, ka pasākums ir attaisnojies.
Igors Zvejnieks: uzskata, ka pasākums ir attaisnojies.
Var droši apgalvot, ka Alūksnes ezerā vienmēr bijušas un arī turpmāk būs līdakas, jo šī jau ir piektā sezona, kad Alūksnes pilsētas domes un Jaunalūksnes pagasta padomes pašvaldību kopīgās aģentūras “Alja” speciālisti nodarbojas ar nārstam gatavo līdaku “slaukšanu”.
Aģentūras “Alja” direktors Igors Zvejnieks stāsta, ka veikt šādu pasākumu pamudinājusi nepieciešamība taupīt naudu.
“Līdaku kāpuri maksā dārgi, piemēram, 100 000 kāpuru maksā 300 līdz 400 latus. Alūksnes ezera ekspluatācijas noteikumi paredz katru gadu ezerā ielaist 80 000 kāpuru. Mēs šo daudzumu noapaļojam līdz 100 000. Mūsu uzdevums ir no ezera paņemt to, kas tajā ir, lai atkal atdotu atpakaļ. Atrodamies Latvijas ziemeļos, bet zivju audzētavas izveidotas siltākos reģionos, tāpēc, no šīm audzētavām iepērkot pilnvērtīgus līdaku kāpurus un ielaižot tos mūsu ezera aukstajā ūdenī, nav cerētā rezultāta. Pašiem veicot līdaku ikru un pieņu “slaukšanu”, kāpurus iegūstam apmēram pusmēnesi vēlāk, bet izdzīvošanas iespējas tiem ir krietni lielākas,” stāsta I.Zvejnieks.
Līdaku “slaukšana” sākās maijā. I.Zvejnieks skaidro, ka ezerā, sākoties maijam, izvietoti zvejas tīkli 800 metru garumā, lai 15 zvejai atvēlētajās dienās tajos iekļūtu 250 līdakas. Pirmajās astoņās zvejas dienās dienā tīklos izdevies noķert un iegūt ikrus un pieņus apmēram no 20 līdakām. Kopumā “noslaukti” vairāk nekā astoņi litri ikru, bet no viena litra ikru iespējams iegūt 50 000 kāpuru. Pieaugušas līdakas vecumu no ezerā ielaistajiem kāpuriem sasniedz aptuveni desmit procenti. I.Zvejnieks stāsta, lai līdaku izņemtu no tīkla, nenodarot tai pāri, talkā ņemot nazi, tāpēc tīklu nākoties likvidēt pēc divām trim zvejas reizēm.
Tiklīdz līdakas ir izņemtas no tīkla, tās steidzami ved krastā un ievieto speciālā sprostā, kur tās dzīvo līdz ikru atslaukšanai.
“Pēc ikru un pieņu ieguves zivis atlaižam atpakaļ ezerā. Tad mums ir tikai trīs stundas laika, lai atsevišķos traukus ar ikriem un pieņiem nogādātu zivju audzētavā Valmieras rajona Dikļu pagastā, kur tos sajauc kopā, ievieto speciālās kolbās un vēro, kā attīstās apaugļotie ikri, lai varētu aprēķināt lietderības koeficientu,” skaidro Igors Zvejnieks. No kopējā apaugļoto ikru daudzuma tie ir apmēram 50 procenti dzīvo ikru. Pēc divu nedēļu ilgas uzturēšanās zivju audzētavā kāpurus atgriež atpakaļ Alūksnes ezerā.
Ezera apsaimniekotāji strādā ne tikai pie zivju krājuma pavairošanas un saglabāšanas ūdenskrātuvē, bet rūpīgi seko, cik godīgi rīkojas lielo lomu tīkotāji. I.Zvejnieks uzskata, ka zivis iegūst trīs kategoriju cilvēki – makšķernieki, zvejnieki un maluzvejnieki.
Nemitīgi tiekot meklētas un arī rastas iespējas iegūtos līdaku kāpurus līdz mazām zivtiņām izaudzēt kādā privātajā dīķī. “Tajos no ikriem izšķīlušos kāpurus, kam pēc neilga laika parādās astīte un galviņa, iespējams pasargāt no plēsīgajām zivīm. Tas nozīmē, ka tiem ir ievērojami lielākas izdzīvošanas iespējas. Arī barības bāze privātajos dīķos bieži vien ir labāka,” stāsta I.Zvejnieks.
