Pēc kādām dienām Ralfs vakarā mani uzmeklē, un nu es uzzinu pavisam dīvainas sava dēla izjūtas: Reizēm mani pārņem ārprātīga vēlēšanās pārģērbties sieviešu drēbēs.
58.
Pēc kādām dienām Ralfs vakarā mani uzmeklē, un nu es uzzinu pavisam dīvainas sava dēla izjūtas: “Reizēm mani pārņem ārprātīga vēlēšanās pārģērbties sieviešu drēbēs. Tad es grozos pie spoguļa tā saģērbies un man tas liekas tik interesanti. Tādas vēlēšanās man uznāk kā lēkmes. Vai tiešām man vajadzēja piedzimt par meiteni? Kā tu domā?”
Esmu kā izsista no sliedēm. Neesmu gatava atrisināt šādu negaidītu, nepatīkamu dēla dzīves niansi. Baidos kaut ko bilst arī Tālim, viņš var būt arī šādā jautājumā neaprēķināms. Atbildu, ka droši vien tas nav nekas traģisks. Tagad taču jaunatne – zēni un meitenes – ģērbjas tik vienādi, parasti garās džinsās, paši tikai zina, kurš kura dzimuma. Tomēr manī ir iesēta satraukuma sēkla. Esmu žurnālos šo to lasījusi par dzimumidentitātes jautājumiem, taču nekad nedomāju, ka tas var skart manu ģimeni. Noskaidroju, ka ar šo tēmu nodarbojas psihiatrijā. Kur rast skaidrību? Abi ar dēlu nolemjam tēvam pagaidām neko neteikt.
Jāatrod uzticams psihiatrs, kas spētu dot padomu. Dzimšanas dienu mēs Ralfam sarīkojam, kā jau bijām nolēmuši, somu pirtī. Saaicinām klases zēnus un meitenes. Arī vecvecāki no Liepām un Elvīra ar Augustu ir pirts viesi. Neizpaliek arī pusmāsa Gita, ar kuru Ralfs dejo visvairāk. Kaut piecus gadus vecāka, viņa labi iejūtas Ralfa klasesbiedru pulkā. Mūzika, šašliki, jautrība, dejas peldkostīmos. Vēroju jauniešu prieku ar smagu sirdi un arī cerībām, ka viss ar dēlu griezīsies par labu. Nu es esmu viņa uzticības persona un zinu, kas nomāc manu skaisto zēnu. Mēs abi esam savā noslēpumā vienoti. Viņš vēl ir tik jauns un nepiedzīvojis. Dēlu nedrīkst mocīt izmisums par lietām, kas vēl nemaz nav apstiprinājušās.
Kad pagājušas pāris dienas pēc svinībām, Ralfs man saka: “Zini, mammu, mani sievietes tiešām nesatrauc. Es pirtī cieši par to domāju. Speciāli visas apskatīju. Varbūt man vajadzīga kāda citplanētiete? Jo vairāk es par to domāju, jo mazvērtīgāks jūtos.”
“Ko tu! Kāda var būt mazvērtība? Vēl taču nekas nav zināms. Varbūt tu vienkārši neesi pieaudzis?”
