Līst lietus. Tas neapšaubāmi atgādina par rudens tuvošanos. Vakar pētīju kokus.
Līst lietus. Tas neapšaubāmi atgādina par rudens tuvošanos. Vakar pētīju kokus. Visi vēl zaļo, tikai bērzu lapas jau sākušas dzeltēt. Man tik ļoti negribas, ka nāk rudens un ziema ar aukstumu, tumšajiem vakariem, lietu un sniegu. Bet dabā tā ir iekārtots, ka vienu gadalaiku nomaina otrs. Tas ir tāpat kā ar cilvēku mūžu. Paaudzes mainās, un, lai kā arī mēs gribētu, šo dabas likumu mainīt nevaram.
Tāpēc jau mēs cenšamies dzīvot tā, lai arī pēc mums kaut kas paliktu. Lai nevarētu teikt, ka tas bija veltīgi nodzīvots mūžs. Var jau likties, ka par šādām lietām ir jāuztraucas tikai sirmgalvjiem. Bet dzīvē tā nenotiek. Ir dažādas slimības, pret kurām pat visjaunākie medicīnas pētījumi nav atraduši risinājumu. Notiek daudz un dažādi nelaimes gadījumi…
To, cik cilvēka dzīvība ir trausla un kāda tai ir vērtība, bieži vien apjaušam tikai tad, kad jau ir par vēlu. Es visbiežāk par savu dzīvi aizdomājos tad, ja uzzinu, ka bojā gājis kāds mans vienaudzis. Tad šķiet, ka dzīvei tiešām nav jēgas. Tu dzīvo, dari, bet viss ir veltīgi, jo pēkšņi vienā dienā tevis vairs nav.
Man nāk prātā kolēģes teiktais, ka mums vienmēr ir tik daudz darba un citu darīšanu, ka savus vistuvākos cilvēkos aizmirstam. Vienmēr jau liekas, ka viņi var pagaidīt. Mums ir daudz svarīgākas lietas, kas jāpaveic, bet mūsu mīļie jau būs tepat, un arī mēs nekur nepazudīsim. Bet dzīve bieži vien pierāda pretējo. Tāpēc ir svarīgi kārtējo reizi, kad mums jāizvēlas starp savējiem un citiem, apdomāt, kas ir primārais. Un tas nekas, ka nāksies atteikt kādam citam, toties mums būs apziņa, ka kaut ko labu esam paveikuši sev tuvam cilvēkam, nevis likuši gaidīt kārtējā garajā rindā.
Redz, kā šī drūmā, lietainā diena man liek domāt par pavisam citām lietām, nevis par to, ko vēlējos rakstīt. Bet laikam jau tas, ko gribēju uzrakstīt nebija tik svarīgs kā tas, ko uzrakstīju.
