Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Ainars Melders ir pārliecināts, ka nostāstus par malēniešiem viņi paši neizdomā.
Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Ainars Melders ir pārliecināts, ka nostāstus par malēniešiem viņi paši neizdomā. Pats viņš nekad nav centies uzdoties par malēnieti, nav tīkojis pēc malēnieša goda.
Kopš 1994.gada viņš visu laiku ir piedalījies Alūksnes politiskajā dzīvē, sākumā kā pašvaldības vadītājs, pēc tam kā deputāts. Izgrūsts atkal nācis atpakaļ. Kāpēc? Vai tā ir spītība? “Kur es varu aiziet no Alūksnes?” vaicā viņš. Tūlīt gan piebilst, ka Alūksnē samazinās iedzīvotāju skaits, jo darbspējīgie dodas uz Rīgu, uz Īriju. Daudzus ir pārņēmusi skepse, ka dzīve Alūksnē varētu uzlaboties. Vairāk par visu Ainars negribētu piedzīvot situāciju, ka Alūksne kļūtu par mazapdzīvotu vietu. Viņš uzskata, ka valdībai jārada apstākļi, lai iedzīvotāji nebrauktu projām no šīs pilsētas. Paralēli politikai Ainars arvien darbojies biznesā. Tāpēc ir iespēja salīdzināt abas darbības jomas. Viņš ir sapratis, ka politikā tāpat kā biznesā nav draugu. Cilvēki apvienojas noteikta mērķa, idejas dēļ. Nav teikts, ka tam jānotiek uz mūžu. Ainars saka – “politikā tāpat kā biznesā nākas daudz ko upurēt, ieskaitot daļu savas dzīves”.
Mēs ejam pa apli
“Bizness ir labāks. Interesantāks. Politikā vienā sasaukumā ir doti četri gadi. Dari, bet beigās atrodas tādi, kas pasaka, ka vispār neko neesi izdarījis,” bez rūgtuma konstatē viņš.
Ainars saka, ka viņš tolaik uz pilsētas vadītāja amatu atnācis, pametot biznesu, ar pirmridnieka vai komjaunieša cienīgu patriotismu metoties pilsētas dzīves sakārtošanā… Un ko viņš dabūja pretī? Daudz kas esot mainījies valstī kopš tā laika, kad pirmoreiz Alūksnes politikā sevi pieteica šodien joprojām neviennozīmīgi vērtētā personība – Melders -, par kura uzvārdu ironizēts, saistot ar vietējās politikas malšanu. Tolaik, pirms 12 gadiem, Latvijā nebija vēl standartu, kā realizēt neprātīgas, bet vajadzīgas, mūsdienīgas idejas. Bija, ko pārmest, ja vietējā politikā iedzīvotāju intereses vērtēja augstāk par valsts interesēm. Daudzviet drosmīgos cilvēkus, kas gāja soli priekšā citiem un totālajā valsts nesakārtotībā centās iedzīvināt savas idejas, nobīdīja malā no politikas.
Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks uzskata, ka cilvēki nav vainīgi, ja nav kaut ko izpratuši, jo bieži vien informācija ir nepilnīga, vienpusēja, turklāt tiek manipulēts ar cilvēku ikdienišķajām problēmām, nesakārtotību, nestabilitāti. Alūksnes domes sastāvs partijiskās piederības ziņā ir raibs. Tas esot labi, jo ir vajadzīga viedokļu dažādība. Tomēr, kā uzsver Ainars, mazpilsētā jau neviens nebalso par partijām, visi balso par personībām. Arī domes darbā komandu veido personības, nevis partijas.
Pašvaldības naudas maks ierobežo rocību. Var gribēt ideju ātru realizāciju, taču tā nenotiek. Nav brīnums, ka joprojām aktuāla ir daža drosmīga ideja, par kuru Ainars kā Alūksnes pašvaldības “galva” savulaik iededzies un saņēmis negatīvismu. “Daudzas idejas iepriekš valsts apstādināja ar savu birokrātisko mehānismu, tāpēc ir sajūta, ka ejam uz riņķi. 1995.gadā mums bija sadarbības iestrādes ar zviedriem par tīru ūdeni Alūksnē. Valsts šīs idejas neļāva īstenot. Ko esam vinnējuši, aprokot skaistas idejas?” prāto Ainars. Viņš uzskata, ka vietējā politikā ir jābūt “skaistiem mērķiem, idejām, vīzijai, uz kuru iet”. Ar cieņu Ainars vērtē visu pilsētas domes vadītāju darbību atjaunotās brīvvalsts laikā Alūksnē pirms un pēc viņa. Un ar šķelmīgu prieku uzsver, ka joprojām Alūksnes “galvas” kabinetā ir tās pašas mēbeles, ko viņš gādājis, būdams šajā amatā pirms vairāk nekā desmit gadiem. Šajā situācijā viņš redz metaforu par vērtībām, kas nemainās, kas paliek.
Ar pateicību sirdī
“Esmu pateicīgs vēlētājiem,” saka Ainars. Trīs sasaukumos alūksnieši ir balsojuši par viņa kandidatūru, paužot uzticību par spīti ažiotāžai, nomelnošanai. Pa šo laiku viņš palūgts aiziet no “Latvijas ceļa”.
“Bet sirdī es visu laiku esmu ar “Latvijas ceļu”. To sacīt ir sāpīgi. Kaut pēc tam uz deputāta vietu Alūksnes pilsētas domē esmu startējis no daudzām citām partijām. Man “Latvijas ceļa” cilvēki patīk, varbūt bija kļūdas. Domās arvien esmu ar šiem cilvēkiem, kaut viņi nodeva mani. Taču kopā paveicām labus darbus,” atzīst viņš.
Nācies startēt Alūksnes pilsētas domes vēlēšanās no citām partijām, neesot to biedram. Un par viņu balsojuši. Tas pierādot, ka “absolūti ir vienalga, no kuras partijas cilvēks nāk”. Pagājušajās vēlēšanās Ainars uzrunājis Latvijas Pirmo Partiju, jo vēlējies startēt no tās, taču tur viņu nepieņēma. “Vietējā šūniņā diezin kāpēc bija bailes, ambīcijas. Dievs ar viņiem!” saka viņš. Ainars nav no tiem, kas pārdzīvotu atraidījumu. Iespējams, tāpēc, ka neesot nekad bijis “mežonīga mērķa”, bijusi tikai vēlēšanās īstenot savu pārliecību Alūksnes pilsētas domē. Tāpēc Ainars startējis no tās partijas, kas deva tādu iespēju. Tā iepriekšpēdējās vēlēšanās viņš startēja no apvienības “PCTVL”.
“Man nebija citas iespējas. Paldies jāpasaka Jānim Jurkānam, kas vadīja Tautas saskaņas partiju, jo viņš man deva šo iespēju. Bija liela ažiotāža. Dabiski, ka man daudz kas nebija pieņemams, bet tāda ir dzīve. Ja toreiz es būtu startējis no citas partijas, varbūt būtu dabūjis vairāk balsu. Tagad pārstāvu diametrāli pretēju partiju – “Mūsu zeme” ar Ilmāru Ančānu priekšgalā. Nacionāla partija, par latviešu identitāti iestājas spēcīgāk nekā apvienība “TB/LNNK”,” saka Ainars.
Viņš bilst, ka cilvēki diemžēl nelasot partiju programmas un viņiem nav priekšstata par partiju vīzijām. Tieši I.Ančānam esot lielākie nopelni Jūrmalas kukuļdošanas skandāla izgaismošanā.
“Tam bija jānotiek jau gadu iepriekš. Neviens nav pateicis paldies I.Ančānam, kas ir atklājis korupciju. Viņš ir cilvēks ar cietu mugurkaulu,” saka Alūksnes domes vadītāja vietnieks.
Drošība, pārticība un siltums
“Cilvēkiem vajag pārticību. Vajag drošības sajūtu. Katrai pašvaldībai kopā ar valsti būtu jāapzina sava īpašā nozīme Latvijas kontekstā. Ventspilij tā ir, arī Liepājai ir. Citām pilsētām arī vajag apzināt savu identitāti Latvijā. Varbūt līdz šim pašvaldības par maz ir gājušas diskutēt par šiem jautājumiem uz Saeimu?” saka Ainars.
Viņš nebrīnās par to, ka arvien nākas sastapties ar atsevišķiem nelabvēļiem.
“Ir tāds teiciens – ja tevi nosauc par ēzeli un tu apvainojies, tad arī esi ēzelis. Ir arī tāds teiciens, ka katrā miestā ir viens suns. Tas nav rādītājs uz gaišo spēku pusi. Nevajag pievērst uzmanību. Tiesāšanās – tas ir naudas patēriņš. Un ko var paņemt no plika un nabaga? Dzīvojam demokrātijā, tikai – kā nu kurš to izprot. Katram cilvēkam ir iespējas savu subjektīvo vērtējumu pateikt. Kas to var liegt? Es varbūt to pasaku kompānijā pie galda, bet nesaku to publiski. Varbūt arī tas ir jāvērtē pozitīvi, ka ir līdzās negācijas, jo tas mudina uz lietām paskatīties citādāk, tas stimulē attīstību. Nelabvēļi palīdz man,” saka Ainars.
Viņš atzīst, ka ir viegli būt domē tāpēc vien, ka ar vieglu sirdi var teikt: “Es te dzīvoju un dzīvošu. Darbs domē man nav mūža maize. Es visiem iesaku domāt, kā būs, kad aizies no šejienes, ko darīs pēc tam. Ir mums domē arī mūža deputāti… Patīk vai nepatīk. Es uz to nelieku akcentu. Man ir vide ap sevi. Es te palikšu. Man ir draugi, bizness. Gads ir saplānots tā, ka tas paiet mežonīgi ātri.” Ainars neslēpj, ka viņam sadarbībā ar mīļoto sievieti Ilgu ir sabiedriskās ēdināšanas un azartspēļu bizness. Un ir arī sava dzīves filozofija.
“Labs draugs man atklājis savu dzīves formulu – jābaidās no maziem ienākumiem, nevis no lieliem izdevumiem,” saka Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks. To varot attiecināt gan uz biznesu, gan uz politiku. Lai realizētu lielus plānus pašvaldībā, ir vajadzīga drosme.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Ainars Melders.
– Dzimšanas vieta, vecums, horoskopa zīme: Rīga, 45 gadi, Dvīņi.
– Izglītība: mācās jau trešajā augstskolā, plāno pabeigt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, kur studē komerczinības.
– Dzīvesvieta: Alūksne.
– Nodarbošanās: šobrīd politika.
– Ģimenes stāvoklis: neprecējies.
– Moto: nepalikt pēdējam, jo pēdējais par visu maksā.
***
Ekspresintervija
– Mīļākā puķe: ceriņi.
– Cik uzvalku ir skapī: viens un vairākas žaketes.
– Mīļākais ēdiens: štovēti kāposti bez grūbām ar mednieku desiņu, skābu kāpostu zupa, vārīti kartupeļi ar siļķi, bietes, kas pagatavotas dažādi.
– Atpūta: vislabāk ziemā uz ezera tepat vai ar slēpēm Itālijā, Vācijā, Austrijā (obligāti reizi gadā), septembrī jāizbauda saule Turcijā vai kādā citā siltajā zemē.
– Netikumi: visi – labas cigaretes, labs viskijs un konjaks.
– Sapnis: Alūksne līdzīga mazpilsētai Vācijā ar sakārtotām ielām, ietvēm, māju jumtiem un fasādēm, ar attīstītu tūrisma servisu.
