6. Pirkumi nebija priekš viņas. Tas Veldu jau sen nesatrauca. Viņai pienācās tikai minimālās lietas: maize ar skopu aizdaru un reizēm kinobiļete.
6.
Pirkumi nebija priekš viņas. Tas Veldu jau sen nesatrauca. Viņai pienācās tikai minimālās lietas: maize ar skopu aizdaru un reizēm kinobiļete. Šobrīd satiktie vecie draugi izrādījās atsaucīgi, reizēm izmaksājot pusdienas, uzaicinot uz kino, soloties palīdzēt jauna darba meklējumos. Viens otrs vīriešu kārtas draugs izteica nekautrīgus priekšlikumus un piesolīja pusi gultas uz īsāku vai garāku laiku. Savas brīvās dzīves svinēšanas laikā iznāca arī tā pavairāk iedzert, patrakot, atslēdzoties no pelēkās ikdienas. Draugi neliedza arī savu pajumti, ja negribējās naktī vilkties cauri pilsētai uz nomali, kur Velda īrēja istabiņu. Taču drīz draugiem atradās savas darīšanas, savas rūpes, izklaides nevar bezgalīgi turpināties.
Velda palika domīga un sāka skatīties pēc darba sludinājumiem. Nekad agrāk viņa tā īsti nebija iedziļinājusies darba meklējumu specifikā. Paziņas ieteica piereģistrēties bezdarbniekos, tad doties uz pilsētas domi un klapatot sociālo pabalstu. Par to bija gan dzirdēts, bet, kad bijusī medicīnas māsa uzzināja pabalsta mazumu un saskārās ar bezdarbnieka dzīves peripetijām, viņa manāmi sašļuka. Ko varēja iesākt ar pārdesmit latiem mēnesī, tā saukto valsts garantēto iztikas minimumu? Iet bezdarbniekiem rīkotajos kursos, apgūt jaunu profesiju, kurā, iespējams, nevarētu nopelnīt vairāk nekā līdz šim? Viņa bija pārsteigusies, pēkšņi pametot tik ierasto darbu, un iekritusi kā circenis pelnos. Visur, kur viņa griezās, pieprasīja izglītību, vislabāk jau augstāko vai vismaz prasmes. Pieprasīti bija sociālie darbinieki. Dažviet meklēja grāmatvedes ar sertifikātu vai pavārus ar apliecinošiem papīriem. Visur noteicošā bija pieredze. Pat dators viņai bija pasveša lieta. Neviens viņu negaidīja, dažās pārrunās pie darba devējiem viņa izblamējās, jo nebija nekādu iemaņu pasniegt sevi kā potenciālo darbinieku. Viņas pašapziņa drīz noslīdēja nepiedodami zemu. Pāris vietās viņa varēja dabūt medicīnas māsas darbu zemākā līmenī nekā iepriekš ar gandrīz minimālo algu. “Paldies par kūkām! Tās mēs jau esam atēdušies!” Velda sevi ironizēja. Par garderobisti teātrī vai autobusa biļešu kontrolieri, pārdevēju vai kasieri viņa nevēlējās. Par trauku mazgātāju vienā restorānā varēja sākt darbu kaut vai tūlīt, bet tas likās tik pazemojoši. Tik zemu viņa nejutās kritusi.
Atlika interesēties par aukles darbu. Nodrošinātu ģimeņu ar bērniem taču bija papilnam. Šinī lauciņā bija pieprasījums, un galu galā tas arī bija pirmais, kas ienāca prātā, pametot darbu reanimācijā. Stulbā zoss! Ko gan viņa bija no sevis iedomājusies? Vieglu darbu un labu algu? Tā nenotiek, par to viņa pārliecinājās itin drīz.
