Laikazobs: nesaudzē ne mājas, ne cilvēkus. Par pavasara tuvošanos Liepnas pagasta Doktās pagaidām vēsta tikai lāstekas pie vientuļo māju jumtiem, kas saulē pamazām kūst, bet citādi šeit joprojām ir dziļa ziema.
Laikazobs: nesaudzē ne mājas, ne cilvēkus.
Par pavasara tuvošanos Liepnas pagasta Doktās pagaidām vēsta tikai lāstekas pie vientuļo māju jumtiem, kas saulē pamazām kūst, bet citādi šeit joprojām ir dziļa ziema. Visapkārt ir ļoti daudz sniega un valda dziļš klusums. Ja no māju skursteņiem neceltos dūmu mutuļi un pagalmos nebūtu iztīrītas taciņas, šķistu, ka šis ir Dieva aizmirsts nostūris.
Vanda Zitāne “Alūksnes Ziņām” stāsta, ka ziemā tīrot taciņas uz kūti un pagrabu, esot noberztas četras slotas. Iespējams, būs vajadzīga arī vēl kāda, jo pavasaris, šķiet, tik drīz neatnāks.
Vanda ir sena Doktu iedzīvotāja. Doktas ir viņas dzimtais ciems. “Abi ar vīru Jāni esam palikuši jau veci, drīz būs 86 gadi. Šobrīd spriežam, ka varbūt vajadzētu pārdot mājas un nopirkt kaut kur mazu dzīvoklīti. Grūti vecam cilvēkam strādāt. No rīta abi guļam un nevaram izkustēt no gultas. Kādreiz, kad vēl bija spēks, turējām gotiņas, varējām nodot pienu, bet tagad mums ir tikai vistiņas. Badā jau neesam, ēdam to, ko paši izaudzējam savā dārziņā,” stāsta V.Zitāne. Viņa atklāj, ka nodzīvots grūts mūžs. “Kara laikā esam tik daudz piedzīvojuši, ka šobrīd to labprāt nemaz neatcerētos. Vīrs man ir represētais. Viņš bija tālu prom aiz Maskavas lāģerī. Arī brālis tur bija. Viņu palaida, lai brauc mājās, jo bija kļuvis pilnīgi nespējīgs, bet vīru nelaida. Taču viņš uz savu galvu devās viens pats uz savu Latviju. Zagšus gāja un brauca, līdz atkūlās uz mājām,” ar asarām acīs sieviete atceras tālaika notikumus. Kad vīru iesaukuši leģionā, viņi jau bija precējušies. “Paliku mājās viena ar gadu vecu bērnu un vīra vecākiem. Mūsu mājas kara laikā nodega, pēc kara visu cēlām no jauna. Dzīve ir bijusi ļoti nežēlīga pret mums,” vērtē Vanda.
Valda Zitāne stāsta, ka pirms kara Doktās bijis ļoti daudz iedzīvotāju, bet karš visus izputināja. Savulaik te bijusi māja pie mājas, tagad tās vairs tikai kur nekur redzamas gar ceļa malu.
Šobrīd Doktās dzīvo lielākoties vecīši, arī īstenu dokteniešu ir palicis ļoti maz – tikai trīs četras saimes, pārējie ir ienācēji. Īsteni doktenieši ir arī Aleksandrs un Ženija Repši. Viņi labprāt kavējas atmiņās par kādreizējiem laikiem.
“Esmu šeit dzimusi un augusi. Manas dzimtās mājas atradās tepat netālu. Tēvs bija labs celtnieks un uzcēla lielu māju. Pēc kara mājas pirmajā stāvā ļāvām ierīkot skolu, bet paši dzīvojām augšstāvā. Vēlākos gados tajā mājā bija arī pagasts, pēc tam arī veikals,” stāsta Ženija.
Ar Aleksandru Ženija apprecējusies 1962.gada 26.oktobrī. “Tad jau tikai sarakstījāmies, bet laulājāmies Vecgada vakarā Ķuršu baznīcā Pededzes pagastā. Tolaik tas bija aizliegts, tāpēc tas tika veikts lielā slepenībā. Uz baznīcu braucām, kad rietēja saule. Tā diena palikusi uz visu mūžu atmiņā,” smaidot stāsta sieviete.
Māju ceļ pašu rokām
Kad ģimenē jau bija piedzimis dēls, viņiem radās iespēja nopirkt zemi un māju, kurā dzīvoja tantīte, kurai Ženija bija daudz palīdzējusi. “Pašu rokām uzcēlām šo māju un visu mūžu šeit arī esam nodzīvojuši. Mums šeit ir labi. Katru dienu garām brauc autoveikals, dažs labs pat iebrauc pagalmā, lai mums nav tālu jāiet,” saka Aleksandrs.
Kolhozu laikos Aleksandrs un Ženija strādājuši fermā. Aleksandra portrets par labiem darba panākumiem bija ievietots Alūksnē goda plāksnē.
“Veselus 20 gadus esmu savulaik nostrādājis teļkopībā,” stāsta sirmais vīrs. “Kādreiz viss bija jādara ar rokām, un darbi bija tik smagi. Pusnaktī tikai gāju gulēt, bet pulksten 3.00 bija jau atkal jāceļas,” stāsta Ženija, bet piebilst, ka viņa darba neesot nekad bijusies.
“Jau skolas laikā, atnākot no skolas, gāju uz mežu malku cirst. Mans tētis sākumā strādāja Liepnā par melderi, bet pēc tam apkopa dzīvžogu gar dzelzceļu, viņš mājās bija ļoti reti, tādēļ es palīdzēju mammai visus darbus darīt, man patika strādāt,” saka Ženija.
Gaida ciemos bērnus
Tagad Ženija un Aleksandrs vairs neko nestrādā. “Lopus neturam, neko vairs nevaram izdarīt, nav tās veselības. Tagad abi tik pa māju vien,” saka Aleksandrs.
“Reizēm domāju, kā gan es kādreiz spēju visu paspēt – padarīju darbus fermā, pietika laika arī ģimenei un mājas darbiem, bet tagad vairs nekā. Neesam jau vēl nemaz tik veci – vīram ir 72 gadi, bet man paliks 65. Tas nespēks šobrīd laikam ir pārņēmis tādēļ, ka tik agri sāku strādāt smagus darbus,” spriež Ženija. Šobrīd laulātie skatās televīziju, lasa avīzes, gaida ciemos bērnus meitu un dēlu, piecus mazbērnus un arī mazmazmeitiņu.
“Bērni mums ir ļoti labi. Kaut visiem tādi būtu, kādi ir mūsējie. Uzdāvināja mums mobilo telefonu, lai vienmēr varam sazvanīties. Kā tik piezvanām, tā tūdaļ ir klāt, ja kaut ko mums vajag. Mēs nekur netiekam, bet viņi mūs bieži apciemo,” stāsta Ženija. Viņa atklāj, ka saviem mīļajiem garajos ziemas vakaros ada zeķes.
“Kad garlaicīgi, kaut kas taču ir jādara. Mana mamma bija liela adītāja un audēja. Arī es jaunībā daudz nodarbojas ar rokdarbiem,” atklāj sieviete. Kad jautājam Repšu pārim, vai dzīve tagad ir labāka nekā kādreiz, abi smejot atbild, ka esot gan, jo nav vairs jāstrādā un var slinkot pa māju.
Dienas pavada vientulībā
Visvecākā Doktu iedzīvotāja ir Ludmila Griška, kurai šogad jūlijā paliks 92 gadi. Viņa vientuļi aizvada savas dienas un priecājas par katru ienācēju, ar ko var aprunāties.
“Pagasts piešķīra cilvēku, kas man sanes malku un ūdeni. Es vairs pati neko nespēju izdarīt, tik vien kā ēst uztaisīt un kaut ko pa istabu padarīt. Tā es te sēžu uz mūriņa, skatos televīziju vai klausos radio. Žēl, ka vairs nevaru rokdarbus strādāt. Kādreiz biju liela izšūšanas meistare, man ļoti patika rokdarbi,” stāsta Ludmila. Kā apliecinājums tam ir sedziņas, kas karājas pie sienas.
“Māja man ir veca. Kara laikā tā bija izpostīta. Pēc kara ņēmu strādniekus, kas mainīja jumtu, salaboja sienu, griestus. Tagad to ir grūti piekurināt, vējš ātri izpūš. Vienubrīd gribēju iet uz pansionātu, bet varbūt pie manis nāks dzīvot māsa, tad abām nebūtu tik garš laiks. Es būtu ļoti priecīga, jo šeit taču ir mūsu tēva mājas,” saka Ludmila.
