3. Nācās vien samierināties un auditorijai melot, ka vīram tieši šodien gadījušies neatliekami darbi.
3. Nācās vien samierināties un auditorijai melot, ka vīram tieši šodien gadījušies neatliekami darbi. Iespējams, viņai nenoticēja, kad viņa vervelēja kaut ko par vīra aizņemtību, jo vaigos iesitās nodevīgs sārtums. Tas viņai pašai likās tik pretīgi! Iveta uzklausīja nedaudzos viņai adresētos jautājumus, pārsvarā psiholoģiska rakstura, atbildēja gandrīz automātiski, nepārliecinoši, kā iepriekš iestudētu tekstu un visu laiku pie sevis prātoja, kāpēc viņa te sēž viena kā kad gatavotos vientuļās mātes lomai. To viņa tik drīz nespēs Ivaram piedot! Ivars vairs nelikās paraugvīrs, vismaz šobrīd ne. Varbūt drīzāk vajadzēja domāt ne par bērna radīšanu, bet par šķiršanos vai vismaz laulības atvaļinājumu? Cerība, ka bērns var saturēt ģimeni, kad tās pamati šķobās, ir daudziem pāriem izrādījies maldīgs. Ivetu baidīja arī psiholoģiskās problēmas, kas nenoliedzami būs deviņu mēnešu garumā arī starp viņiem kā laulātajiem. Vai šis jau nebija problēmu sākums? Prelūdija ģimenes harmonijas beigām? Vai ģimenes psihologs, kuru viņi sāks apmeklēt, ir gatavs apspriest visas problēmas un tās risināt, ja pati bērna radīšana netradicionāli ir pavisam jauna metode? Tomēr viss jau bija sācies, un sīkie aizvainojumi Ivetai bija jāizmet no galvas, mēģinot pamazām iedziļināties arī otrās puses izjūtās. Varbūt viņu ģimenes dzīvē bija iestājies vienkāršs apnikums, neliela krīze, kas ir labojama ar pacietību, sievietes gudrību un mazu aizrautīgu teātri viņu guļamistabas mājīgumā, negrimstot pārmetumos? Tā jau literatūrā raksta, ka sievietes un vīrieši ir no dažādām planētām: viņi no Marsa, viņas no Venēras, un izprast vienam otru dažreiz esot pilnīgi neiespējami un pat nereāli. Tās ir dažādās pasaules, kas neriņķos nekad pa vienu orbītu. Tuvākajā laikā Ivetai izdarīs nelielu operāciju: paņems viņas olšūnu embrija radīšanai, tad ar vīra sēklu apaugļoto un augošo šūnu vai šūnas no mākslīgiem apstākļiem, tā sauktās mēģenes iestādīs tās sievietes dzemdē, kuru Kramiņu ģimenei priekšā nestādīja. Tas ir konfidenciāli un pagaidām ārstu ziņā. Arī surogātmāte, kā sauca tādu sievieti, esot sameklēta. Viņa esot profesora komandai ieteikta brīvprātīgā – ideāla šim gadījumam, ar labiem parametriem, vesela, gados jaunāka par divdesmit pieciem un tāda, kas par veikto darbu vēlējās atbilstošu samaksu, tā sakot, labi nopelnīt. Tas, ka Kramiņu ģimene viņu šobrīd nepazina, nelikās šobrīd aktuāli. Varbūt viņa nemaz nav jāpazīst? Tas pat radītu dažādas problēmas. Ir taču kapitālistisko attiecību laikmets, kad katrs par pakalpojumu drīkst prasīt atlīdzību un abas puses rakstiski vienojas, pirms uzsāk darījumu. Lietas juridiskos un civilos jautājumos tagad pārtikuši cilvēki kārto caur advokātu vai pilnvaroto personu. Ar finansiālo pusi, protams, nodarbosies Ivars, maka turētājs, ģimenes galva un bērna bioloģiskais tēvs. Iveta negatavojas iemaisīties šinī neparastajā darījumā, kas, kā runā, vēl nemaz neesot pilnībā juridiski atstrādāts un iespējamas dažādas likuma interpretācijas. Iveta par likumisko pusi zina maz, tikai vispārīgos vilcienos. Kad bērns būs piedzimis, sāksies adopcijas process, jo pastāv likums, ka māte ir tā, kas bērnu dzemdējusi. Ja nu viņa ņem un atsakās atdot mazuli, ko ir iznēsājusi, tik ilgi izjutusi, droši vien pat iemīlējusi? Var sākties pat tiesu darbi. Notikumus apsteigt un visu paredzēt nav iespējams. Lai cik tas būtu sarežģīti, sava bērna cena viņiem nekad neliksies par augstu. Mazais taču nesīs abu vecāku ģenētisko informāciju un turpinās viņus nākošās paaudzēs. Tā sieviete būs tikai kā inkubators, kā bioloģiska mašīna, kurā izveidosies Kramiņu bērns. Sarežģīti, ļoti sarežģīti! Tas būs grūts uzdevums visiem un pagaidām ar daudziem nezināmajiem. Visu vai neko – tāds ir jautājums.
1. Sargeņģeļa nebija…
Reanimācijā darbi nebeidzas ne dienā, ne naktī: dzīvības un arī nāves konveijers strādā nepārtraukti, un iznākums bieži neliekas atkarīgs no tur strādājošo mediķu prasmes un izmanības, bet brīžiem liekas paša skaudrā Likteņa nolemts: it kā vieglas traumas vai slimības dažreiz aiznes nebūtībā vīrus kā ozolus, un mediķiem atliek tik vien kā rokas noplātīt: “Te tev nu bija! Likās, ka raizēm par pacienta dzīvību nav pamata, visi aparātu rādītāji ir normas robežās, bet šis ņem un nomirst.
