Tiekoties ar alūksnieti Jāni Korpu viņa puķu veikalā “Rota”, grūti iedomāties vīrieti kā pingvīnu sēžam uz Peipusa ezera un cerot vilkt asari pēc asara.
Tiekoties ar alūksnieti Jāni Korpu viņa puķu veikalā “Rota”, grūti iedomāties vīrieti kā pingvīnu sēžam uz Peipusa ezera un cerot vilkt asari pēc asara. Protams, ne vienmēr tas izdodas, bet azarts paliek.
“Pēdējā makšķerēšanas braucienā likās, ka azarts rodas ne tikai man, bet arī zivīm. Asari ir plēsīgas bara zivis, tāpēc katra cenšas satvert mānekli, es savukārt – asarus. Tad viss notiek ātri. Redzot dzīvību āliņģī, galvenais ir paspēt mest un noturēt zivis turpat. Manuprāt, asari mānekli tver ne tikai, lai iegūtu barību, bet arī vēloties to atņemt citiem,” spriež Jānis.
Viņš labprāt brauktu makšķerēt katru sestdienu un svētdienu, tomēr bieži vien no tās jāatsakās. Jābūt kopā ar ģimeni un mazo meitiņu, jāstrādā un jāstudē Lauksaimniecības universitātē. Kad zina, ka citi brauks, līdz pēdējam brīdim gribas cerēt – varbūt varēs doties kopā ar viņiem. Tomēr prāts ņem virsroku. Šoziem tikai janvāra beigās J.Korps bijis uz Peipusa ezera divas dienas. Turp viņš dodas kopā ar vēl azartiskāku zemledus makšķernieku Jāni Randi.
“Pēc tam ir vieglāk atgriezties ikdienas darbu steigā. Mājup braucot, vienmēr domāju – kad atkal atbraukšu. Savukārt vairāk nekā 140 kilometrus garais ceļš uz ezeru aizskrien minējumos un šaubās, vai ķersies. Vairāk ir ne sevišķi veiksmīgu reižu,” atzīst Jānis.
Viņš ir pārliecināts, ka jebkuram cilvēkam ir vajadzīgs palaikam pabūt vienatnē ar sevi. Tiesa, tā mūsdienās ir liela greznība. “Kas to var atļauties, ir laimīgi,” spriež viņš. J.Korpam patīk tieši zemledus makšķerēšana. Kad ķeras, visas problēmas aizmirstas. Diena svaigā gaisā nodrošina lielisku ēstgribu un saldu miegu ilgākam laikam. Pavasara saulē seja kļūst brūna, tāpēc var atgriezties kā no dienvidiem vai solārija.
Cenšas būt īstajā vietā īstajā laikā
Mūsdienās dominē steiga un citas dzīves vērtības, tāpēc atelpa uz ezera Jānim ir tik vajadzīga.
“Dažreiz esmu domājis, kāpēc braucu uz Peipusu. Acīmredzot tā zivs ir svarīga. Lai to noķertu, ir jābūt īstajā vietā īstajā laikā. Ezera platība ir liela, bet ir jāatrod tā, kur uzturas zivis, un brīdis, kad tām ir interese par ēsmu. Tāda nav visu diennakti, un ar to ir jārēķinās. Trešā svarīgā lieta ir ticība tam, ko dari,” uzskata makšķernieks. Ja tikai sēž un rausta mānekli, tad loma nebūs. Turpretim pārliecība, ka visu dara pareizi un zivij jābūt, gaidīšanu vainago ar skaistiem asariem.
Ja Peipusā sāk ķerties, tad var vilkt vienu zivi pēc otras. Atliek pēc iespējas ātrāk noņemt no āķa un mest atkal. Nereti viņš ir pārvedis apmēram 30 kilogramus zivju. Lielākais asaris svēra 1330 gramus. “Tas jau ir papucis ar lielu punci,” vērtē J.Korps. Varētu zivis turpat pārdot, bet Jānis ved mājās, jo tā var iepriecināt ne tikai ģimeni, bet arī draugus un paziņas, kam garšo zivis.
Jānis makšķerniekus iedala veiksminiekos un mazāk veiksmīgos. Iespējams, ka pirmajiem no dabas ir dota izjūta vai talants. Sevi viņš nevēlas iedalīt nevienā grupā, jo biežāk būtu jābrauc uz copi, lai izdarītu secinājumus.
Peipuss – brīnumu ezers
Ja būtu zināms, kad zivis ķersies, tad droši vien to krājumu būtu palicis pavisam maz. Protams, J.Korps lasa makšķernieku kalendāru, ņem vērā gudrus padomus un pieredzi, tomēr tas vēl nedod iespēju droši prognozēt lomu. Novērots, ka reizēm pēc kalendāra labās dienās nenoķer neko. Varbūt nav atrasta īstā vieta. Varbūt tā atrasta, bet tobrīd zivīm nav intereses.
“Ja neķeras, braucam uz nākamo vietu. Peipusa ezers ir apmēram 70 kilometrus garš un 28 kilometrus plats. Apmēram tādā teritorijā kā līdz Smiltenei mēģinām atrast īsto vietu,” skaidro makšķernieks. Ezera vidū ir robežstabiņi, kas iezīmē, kur sākas Krievijas teritorija.
Pagājušajā gadā makšķernieki uz pēdējā ledus pēkšņi pamanīja, ka aukla nav vairs taisna, bet stāv slīpi āliņģī. Tad viņi secinājuši, ka ledus gabals, uz kura sēž, pārvietojas. Jānis toreiz, paldies Dievam, nebija uz ezera.
J.Korps atzīst, ka pavasarī makšķerēt uz ledus ir daudz patīkamāk. Ziemas salā vai putenī nereti iznāk vairāk pārbaudīt sava ekipējuma piemērotību un paša izturību. Turklāt ziema nav bezgalīgi gara. Pietiekami bieza ledus kārta izveidojas janvārī, bet martā tā jau kļūst nedroša.
“Peipuss ir neparasts ezers. Ne velti krievu valodā tā nosaukums ir Čudskoje, tātad – brīnumu. Tā arī ir, jo var visu dienu nostaigāt un brīnīties, vai tiešām zivju vairs nav, kad pēkšņi sāk ķerties, turklāt visiem. Neviens nevar to izskaidrot, tātad tas ir vienkārši brīnums,” stāsta Jānis.
Intuīcija nosaka mānekļa izvēli
Katram zemledus makšķerniekam ir savi noslēpumi, kurus visus nevar atklāt. J.Korpam ir gadījies pēc izjūtas nopirkt labu vizuli.
“Man šķita, ka tas patiks zivīm, un tā arī bija. Protams, ir sakrājušies daudz tādu, ko zivis nemaz neievēro. “Līdzi ņemu vismaz 30 veidu vizuļus vairākās kārbiņās. Vislabāk tos izmēģināt var tad, kad ķeras. Tā esmu dažreiz darījis, bet jāmaina ir ātri. Acīmredzot zivis paspēj saskatīt krāsu un novērtēt,” secina Jānis. Kad kaut kas jau ir noķerts, tad ticība veiksmei vēl dubultojas. Tomēr apstākļi mainās. Ziemas sākumā patīk vieni, ziemas vidū – citi, bet pavasara pusē – pavisam atšķirīgi mānekļi.
Ar gadiem krājas pieredze, tomēr droši nekad neko nevar zināt. Tieši tāpēc zemledus makšķerēšana ir tik interesanta.
“Var gatavoties un sakrist daudzi priekšnosacījumi copei, bet tāpat neķeras un neko nevar izdarīt. Tā ir kā sacensība, kurš uzvarēs – zivs vai makšķernieks. Tikpat labi to var salīdzināt ar piedalīšanos loterijā,” atzīst J.Korps.
Ja mājās jābrauc tukšā, tad viens otru pavelk uz zoba. Pēc tam jau domā par nākamo braucienu, kad atkal ķersies. Pirms studiju sesijas makšķernieks noteikti izvēdinās galvu Peipusā.
Vaļasprieks – visam mūžam
Vecumdienās Jānis droši vien atkal atgriezīsies pie Alūksnes ezera, bet tagad vasarā neiznāk laika makšķerēt. J.Korps atzīst, ka sākums makšķerēšanas azartam meklējams bērnībā. Kas agri sākuši, tie ieguvuši vaļasprieku visam mūžam. Mazais Jančuks dzīvoja tuvu Alūksnes ezeram. Vectēvs un tēvs bija makšķernieki, tāpēc jau bērnudārza vecumā viņš gāja lielajiem līdzi uz zveju skatīties. Pēc skolas nosvieda somu un skrēja uz ezeru makšķerēt.
“Toreiz zivis ķērās no krasta, tāpēc patika. Var jau būt, ka tas ir atkarīgs no cilvēka temperamenta, bet mani tas vilina. Pacietīgāks un lēnāka rakstura cilvēks var sagaidīt zivi, bet straujāks varbūt nemaz nepievēršas tādai nodarbei,” spriež Jānis.
