Pievērtām acīm vēlreiz pārskatījusi telpu, paslējusi zodu uz augšu, Zanda izpūta lielu dūmu gredzenu – kur palikuši visi īstie vīrieši?
Pievērtām acīm vēlreiz pārskatījusi telpu, paslējusi zodu uz augšu, Zanda izpūta lielu dūmu gredzenu – kur palikuši visi īstie vīrieši? Vai tas ir normāli, ja pilsētas labākajā bārā divu stundu laikā ienāk vien pāris noplukuši un nodzērušies neveiksminieki un vēl daži, kuriem vienkārši negribas iet mājās?
Piektdienas vakars gan vēl tā īsti nebija sācies, bet pat uz ielas nemanīja lielu kustību. Laikam jau nemīlīgā laika pēc. Te, uz palodzes, viss bija labi pārredzams – gan iela, gan trepes pie ārdurvīm, gan kafejnīcas lielākā daļa un spēļu automātu zāle. Tā bija Zandas vieta – iesildīta jau vairāku mēnešu garumā.
Katru vakaru te varbūt arī nebija ko darīt, bet – Zandai patika šī bāra atmosfēra, troksnis un mūzika, glāžu šķinda, spēļu automātu signāli un cigarešu dūmu smārds. Flirts un kaislības. Jūtas un aprēķins. Tā bija viņas stihija! Būtu muļķīgi sēdēt mājās un lēnām piedzerties vienatnē, ja varēja būt te, kur Zanda kā narkomāns ķēra katru uzmanības devu.
Savus sarunbiedrus gan viņa izvēlējās pati – ar kuru katru Zanda nebija gatava pavadīt vakaru un varbūt pat nakti. Daži paši lipa klāt, bet tie Zandu neinteresēja – viņi meklēja tikai iespēju apmierināt savas vīrišķās vajadzības vai sariebt sievai.
Zanda zināja, ko gaida – vīrieti, tādu kā Ilvars pirms diviem gadiem – iznesīgu, uzmanīgu, galantu, dāsnu un asprātīgu. Azartisku un bagātu. Vīrieti, no kura skatiena vien sareibtu galva, no kura pieskārieniem zeme pazustu zem kājām. Un pat, ja arī otra tāda vairs nebūtu, galvenais, lai viņš dievinātu Zandu, pielūgtu, gribētu un prastu dot. Lai viņš Zandas dēļ būtu gatavs uz visu. Kā Ilvars.
Pamanījusi bāra durvīm tuvojoties plecīgu, plati smejošu vīrieti, izslējusi muguru taisnāk, Zanda saspringa – tas varētu būt viņas pūļu vērts! Vīrišķīgs šarms un azarts ap viņu virmoja mākonī. Žestos jautās atbrīvotība un dzīvesprieks. Pat viņa balss sarunā ar gados vecāku kungu Zandas ausīs izskanēja ar savādu erotisku pieskaņu.
Labu brīdi vērojusi ienācēju, lai saprastu ar kādu taktiku tam labāk tuvoties, viņa jau slējās kājās – tā varētu būt iespēja ne tikai vienam vakaram…
Bet vīrietis, it kā ar trešo aci sajuzdams sievietes manevru, it kā bēgdams, ātri izdzēris viskija glāzi, pat nepaskatījies uz viņas pusi, atstāja bāru.
Nolādēts! – nikna uz sevi Zanda izdzēsa cigareti pelnu traukā. Kājas pašas nesa pie bāra, lai gūtu mierinājumu ar kādu dedzinošu malku. Pasūtījusi sev glāzi konjaka, viņa pašapzinīgi apsēdās pie galdiņa zāles stūrī, lai turpinātu gaidīt…
Tieši šeit pirms diviem gadiem Ilvars ievēroja viņu virpinām pirkstos pusizdzertu vīna glāzi un bez īpašām ceremonijām, apsēdies sievietei blakus, nolika viņai priekšā zemenes – tās papildināšot vīna garšas buķeti.
Kā pa jokam aizsākās saruna un turpinājās tik dabiski, it kā abi būtu pazīstami jau mūžīgi. Pēc stundas viņi viens par otru zināja tieši tik daudz, lai saprastu – tā ir magnētiska pievilcība, kas abus satuvinājusi. Liktenīga un neapstrīdama. Visumā kopīgās intereses, līdzīgie uzskati un temperamenti jau pirmajā vakarā abiem sniedza to, kas tik ilgi bija gaidīts – dvēselisku un fizisku tuvību. Tā bija liesma, kas aizdegās jau no pirmās dzirksts. Liesma, kas pārvērtās degošā lāpā.
Sākumā katrs vakars bija kā piedzīvojums – Ilvars steidzās Zandu apburt vēl un vēl. Viena kafejnīca, tad otra, naktsbārs un restorāns. Ziedi, vīns un dāvanas. Tuvāki un tālāki izbraukumi. Zanda pat nenojauta, cik naudas izslīdēja caur Ilvara pirkstiem, bet vai gan tas bija svarīgi? Viņš deva no sirds, katru reizi apliecinādams savu mīlestību. Un Zandai patika ņemt – arī ar mīlestību. Kāpēc gan ne? Cik bija zināms, Ilvara bizness turējās stabili, un šķita – visi zobratiņi to nevainojami virza uz priekšu.
Ilvaram patika dāvināt un pārsteigt, neskopoties ar dzeramnaudām un komplimentiem. Viņam bija svarīgi apzināties, ka viņš var nopirkt visu, ko vēlas – Zandai greznas kleitas un zelta gredzenus, Zandai burbuļvannu un trenažieri, Zandai ūdens motociklu un jaunu mašīnu. Viņa pielūgsme jau bija rēķināma skaitļos ar vairāk nekā četrām nullēm.
Katru pirkumu vajadzēja apslacīt, un svētki sekoja svētkiem. Iesākuši skrējienu līdzi šim vilnim, viņi vairs nevarēja apstāties.
Kad Zanda jautāja Ilvaram – kas viņā ir tik īpašs, kāpēc šīs dārgās dāvanas, vīrietis ievilka viņu sev klēpī un čukstēja: “Ar tevi mīlēties ir kā vēlreiz piedzimt…”
Tam sekoja īpaša maiguma pilni kaisles mirkļi, caur kuriem slīdot šķita – tie nekad nebeigsies. Kad runāja ne tikai pirksti un elpa, kad acu skatieni krustojās un grima viens otrā līdz bezdibenim.
Lai gan varbūt vairāk Zanda alka pēc tā neprāta, kas pēc pirmajām izdzertajām vīna glāzēm – kad reibums atlaida bremzes. Kad nerātnas un draiskas domas uzdrošinājās un meklēja. Tad Zanda Ilvaru mīlēja vēl vairāk – par viņa vīrišķīgo iekarotāja spēku, par mazliet vulgāro un reizēm brutālo tuvību. Viņai tas patika. Arī pati Zanda tad kļuva līdzīga vilcenei – gatava uzklupt un kost. Kaislē degdami viņi izspēlēja kopīgas erotiskas fantāzijas, un tieši tās abus satuvināja vēl vairāk. Sveces, vīns, krāsainas mirguļojošas gaismas, klusi čalojoša istabas strūklaka, pie miklas ādas pielipušas ziedlapiņas, kūstoši ledus gabaliņi… Elsas un kunksti… Un atkal viss no gala.
Un tad pēkšņi tas viss izbeidzās…
Ieslēpusi seju plaukstās, Zanda noskurinājās.
Tanī pievakarē, kad Ilvars nepārnāca mājās no darba un pat nepiezvanīja, viņu pārņēma nelāga sajūta – kaut kā žņaudzoša, nenovēršama tuvums. Smagums.
Tad atnāca kāds no Ilvara darba un izrunāja vairs nenovēršamo – Ilvaram insults… Tobrīd Zanda vēl neaptvēra, cik tas var būt nopietni, galvenais – viņš bija dzīvs.
Pāris dienas tikpat kā nodzīvojusi palātā blakus Ilvaram, Zanda beidzot atslāba – viss nokārtosies. Viss atkal būs kā senāk.
Lai arī Ilvara kopšana mājās prasīja ierastā dzīves ritma maiņu un pacietību, viņa ar to tika galā. Ārstu norādījumi nebija grūti ievērojami, vajadzīga tikai pacietība un laiks. Pieradis vienmēr atrasties kustībā, Ilvars nu bija kļuvis nervozs un viegli aizkaitināms. Zanda mācījās uzminēt viņa vēlmes un brīžiem pat šķita – tas labi padodas.
Reizēm gan, pustumsā aizsēdējusies, viņa skaitīja dienas. Vieglāk saskaitāmas, bet lēnāk vilkās tās, kas nu pagāja slimniekam pamazām atlabstot.
Bet vēl jau bija tās, kas ne tik sen abiem radīja nebijuša lidojuma sajūtu. Zandai patika atcerēties šos kaislas aizrautības pilnos sešus mēnešus, kalt jaunus plānus un sapņot par nākamajiem pirkumiem. Viņai šķita, ka ar šiem stāstiem rosinās Ilvarā dzīves sparu, palīdzēs viņam atveseļoties.
Tikai vēlāk Zanda ieklausījās, ka atbildē nedzird Ilvara agrāko aizrautību – kaut kas viņā bija mainījies. Vairāk satraukuma, mazāk smieklu un azarta. Varbūt vairāk pārdomu klusumā.
Tad Zanda uzzināja arī visa tā iemeslu – turpmāk ne viss būs tā, kā kādreiz… Nebūs vakaru restorānos un bāros, nebūs apreibinošā vilinājuma uz neprātu. Ilvars jau bija izvēlējies – viņš negribēja zaudēt dzīvi, darbu un mīlestību – šķita, ka tikai nesen viss sācies. Kaut kur dziļi sevī pārvarējis īgnumu, viņš bija atradis spēku pielāgoties jaunajiem apstākļiem, sadzīvot ar tiem un nepalikt zaudētājos.
Atguvis veselību, Ilvars metās darbā – slimošanas laikā daudz kas bija piebremzējis savu ikdienas tempu. Kaut kas bija mainījies arī sadarbības partneru attiecībās, un Ilvars saprata, ka nu pašam nāksies meklēt jaunas iespējas. Vēlāk vakarā viņš to izklāstīja Zandai, solīdams, ka tās ir īslaicīgas grūtības – ar laiku viņš visu izlīdzinās. Ar laiku rocībai būs agrākais vēriens.
Pārņemts ar savām rūpēm, arī vakaros mājās Ilvars bija ieracies papīros, ilgi sēdēja pie datora, un bieži vien, gultā apguļoties, Zandu atrada jau aizmigušu. Tad viņa attapa, ka jau vairākas dienas abi nav lāga satikušies – kad viens no rīta mostas, otrs jau ir darbā. Gribējās ticēt, ka šie Ilvara nepadarāmie darbi reiz beigsies, viņš atpūtīsies un atkal būs tas vīrietis, kuru viņa reiz iemīlēja.
Pāris dienas nomocījies ar galvassāpēm, Ilvars aizgāja pie ārsta un vēlreiz noklausījās jau zināmos norādījumus – pasaudzēt sevi un ievērot dienas režīmu. Kādu no atsperēm nāksies atslābināt. Tā kā pēdējā laikā visi spēki tika vērsti uz biznesa noturēšanu un paplašināšanu, kompromisu nācās meklēt tur.
Pēc pāris mēnešiem Zanda nejauši pamanīja kādu nesamaksātu rēķinu un sakliedza uz Ilvaru, ka viņš pat to nespēj nokārtot, lai gan lielījās, ka naudas pietikšot vēl ilgam laikam. Ka iztikas līdzekļiem nogriezti spārni, tas tāpat bija labi redzams – tradicionālās brīvdienu pusdienas restorānā tika atceltas.
Vairākas dienas sevī krādama rūgtumu un sajūtu, ka atrodas uz grimstoša kuģa, Zanda beidzot neizturēja, un viņu saruna vakarā izvērtās par skaļu klaigāšanu un abpusēji paustu nepatiku. Aizcirzdama aiz sevis istabas durvis, viņa izkliedza: “Un liec man pilnīgu mieru!”
Tā bija pirmā nakts, kuru abi spītīgi pavadīja katrs savā istabā. Vairākas reizes Zandu pamodināja Ilvara soļi koridorā un tējkannas svilpšana virtuvē, bet viņai negribējās celties un iet runāties. Labāk atlikt to uz rītdienu.
Bez tam – ko gan viņa Ilvaram teiktu? To, ka pietrūkst tās dzīves, kas bija pirms tam, ka apnikusi mierīgā un garlaicīgā mājās dzīvošana, ka viņa nav nekāda ķēkša un mājsaimniece? Viņa nav pelnījusi šādu mierīgu pelēšanu! Pietika jau, ka darbā vajadzēja atsēdēt obligātās astoņas stundas.
Zanda pati nesaprata, kurā brīdī izgaisa tā maigā tuvība, kas viņus saistīja Ilvaram grūtākajās dienās. Visi vakari bija palikuši vienādi pelēki. Kaut kur bija zudusi arī Ilvara pielūgsme, kas tik bieži izpaudās ziedos un dāvanās.
Tad nāca dienas, kurās viņi staigāja viens otram garām kā sabrieduši negaisa mākoņi, līdz dzīve piespēlēja risinājumu šim mezglam – kāds Zandas paziņa piedāvāja viņai izklaides braucienu uz Zviedriju. Daudz nedomādama, viņa piekrita, bet Ilvaram to pasniedza kā darbavietas nosūtījumu.
Pēc nedēļas atgriezusies, Zanda dzīvoklī sastapa laimīgi smaidošu Ilvaru, romantiski klātu vakariņu galdu un liliju pušķi izlīgumam. Prasmīgi notēlojusi nogurumu, īsos vārdos kaut ko pastāstījusi par braucienu, drusku iemalkojusi speciāli viņai nopirkto vīnu, Zanda atvainojās, ka vēlas būt viena. Pēc piecām naktīm blakus enerģijā kūsājošajam Raitim viņa nespēja iedomāties sevi pieglaužoties Ilvaram… Laikam jau tas bija noiets etaps.
Vēl gan prātodama, vai nākamā diena viņas jūtās ko neizmainīs, Zanda pavadīja garu bezmiega nakti. Un tomēr – nē, Ilvars bija mainījies. Viss bija citādāk. Zanda saprata, ka viņa vairs neko nevēlas glābt.
Tikai pēc krietna laika Ilvars uzzināja par šīm jaunajām attiecībām, kuras pēc Zandas ceļojuma strauji pieņēma apgriezienus. Kāds kolēģis bija manījis Zandu un Raiti bārā spēlējam biljardu un pavērojis viņu visai kvēlās attiecības.
Šis atklājums nekavējoties lika Ilvaram atrast laiku vaļsirdīgai sarunai. Laikam jau viņš iepriekš bija ko nojautis un prātīgi apsvēris, jo visu sakāmo izrunāja mierīgā un klusinātā balsī. Aiz mīlestības pret Zandu Ilvars bija gatavs pat piedot, dot vēl vienu iespēju. Viņa vārdos jautās pārliecība – viss vēl ir saglābjams, tikai pašiem ļoti vajag tam ticēt.
Vai Zanda ticēja? Ieklausījusies sevī, viņa saprata, ka tur negruzd pat tā vārā oglīte, kas bija sildījusi vēl pirms dienas, kad viņa aizbrauca kopā ar Raiti.
Ko gan Zanda te vēl meklēja? Vai tas bija ieradums vai žēlums, kas vēl turēja pie Ilvara? Pārprasts pienākums? Viņiem taču nebija nekādu saistību! Viss, pēc kā Zanda jutās tik izslāpusi, atradās Raita rokās – nauda un neprāts, kaislības pārņemtas naktis… Īstais dzīves karuselis griezās citur.
Redzot Zandu kārtojot somās drēbes, Ilvars salūza. Vispirms viņš mēmi sēdēja uz krēsla malas un klusējot noraudzījās Zandas rosībā, tad vienā brīdī metās pie viņas, nikni izrāva somu un tās saturu izbēra uz grīdas: – Nekur tu neiesi! Es tevi nelaidīšu! Tu paliksi!
Viņa skatienā un stājā jautās kas tāds, kas Zandu nobaidīja. Kaut kas dzelošs un nepazīstams. Tādu Ilvaru viņa neatcerējās redzējusi. Mirkli vēlāk viņš sagrāba arī otru somu, un nu istabas grīda bija kā izklāta ar Zandas drēbēm. Pārsteigta par Ilvara spontāno pretestību, kādu apmulsuma pilnu brīdi viņa stāvēja nevarīgi nolaistām rokām.. Tad tāds bija Ilvara nespēks?
Nē, palikt tur Zanda arī nedomāja. Kaut vai tāpēc, ka Ilvars nelaida. Aizies, kaut vai plika, bet prom!
Lēniem soļiem, neskatoties uz drēbēm zem kājām, viņa šķērsoja istabu.
Kādu brīdi, nesapratnē par Zandas nodomu, Ilvars mēmi stāvēja, tad, rupji satvēris viņu aiz pleciem, spēji pagrūda atpakaļ dziļāk istabā, uz dīvāna pusi. Puspagriezienā, nenoturējusi līdzsvaru, Zanda krita…
Tas laikam bija veiksmīgākais kritiens viņas mūžā – ar muguru smagi atsitusies pret dīvāna koka paroci, Zanda vēl spēja piecelties un iet. Vēlreiz tūlīt pamest Ilvara cietoksni viņa neuzdrīkstējās, jo itin labi pazina vīrieša fizisko spēku. Klusēdama Zanda atgriezās istabā, kas nu jau kādu laiku bija viņas. Līdz ar asarām spilvena stūrī tika ieraudāta apņemšanās – rīt! Aiziet, pārraut, aizmirst, neatgriezties… Un bez atvadu vēstules. Ar šo Ilvara izlēcienu bija pateikts viss.
Mugura sāpēja vēl ilgi, bet vairāk smeldza Ilvara aizvainojuma un dusmu pilnie atvadu vārdi: – Es ceru, ka tevi vairāk nesatikšu…
Tos Ilvars paspēja pateikt, kad Zanda, pārnākot dzīvoklī pirms pusdienlaika, cerēja klusi savākt savas drēbes un pazust no viņa dzīves. Ilvars nebija aizgājis uz darbu un laikam jau gaidījis šo brīdi – Zandas aiziešanu. Izsvaidītās drēbes bija samestas atpakaļ somās un mājā valdīja savāds klusums.
Attiecības ar Raiti ilga pāris mēnešus – viņš daudz ātrāk nogura no straujā dzīves ritma, kādu Zanda bija uzņēmusi. Spītēdama? Sev vai Ilvaram? Vai vecās rētas pārklādama ar vieglu plāksteri, viņa cerēja no tām atbrīvoties?
Šīs jaunās attiecības Zandai nespēja sniegt gandarījumu – Raitis bija un palika puika, piecus gadus jaunāks par Zandu un sešpadsmit par Ilvaru. Sajuzdams, ka Zandas iegribas kā atvars tukšo viņa naudas maku, Raitis vienkārši pazuda…
Tad viņa satika Edmundu, taču tas bija pārāk apdomīgs un nebija noskaņots viņai visā izdabāt. Pēc tam… Jā, bija arī pēc tam. Bet kāda tam jēga – otra tāda kā Ilvars vairs nebija.
Pēc šķiršanās Zanda viņu iztālēm bija manījusi. Ar skatienu pavadot iznesīgo stāvu, kas reiz bija sajusts tik atdevīgs, viņa sajuta ilgas un skumjas. Ak, kaut varētu atgriezt to laiku…
Bet, kā bija zināms, Ilvars paplašinājis biznesu, saticis nopietnu un godīgu sievieti, un tikpat kā neapmeklēja bārus un kafejnīcas.
Kāds reiz bija pievērsis uzmanību viņas vārdam – angļu un vācu valodā “Sand” esot smiltis. Pirmajā brīdī tas izsauca patīkamas asociācijas ar bērnudienu smilšu kasti, siltu pludmali un cauri pirkstu starpām slīdošām urdziņām.
Cauri slīdošām… Izsīkstošām, bez pēdām izzūdošām. Nepastāvīgām. Ūdenim un vējam viegli dzenājamām. Irdenām un nepakļāvīgām.
Smiltīs atstātās pēdas vējš gan izdzenā visai ātri, bet Zanda nebija aizmirsusi Ilvaru. Viņš tur bija iesakņojies kā ass dadzis. Reizi pa reizei, viņam uzgrūžoties, Zanda sajuta sāpes.
Viņa bija lasījusi par viendienītēm un vējriteni, kurš bez mērķa un pieturas punkta maldās tuksneša plašumos. Pazina asociācijas ar vējaslotām un tukšziedēm. Bet sevi par tādu Zanda neuzskatīja – viņa zināja, ko gribēja! Pāri krastiem bangojošu upi, nevis saglumējušu piemājas dīķi.
Ja kāds viņai prognozēja – tas labi nebeigsies, Zanda pasmīnēja – ak, jūs pareizie! Tā ir tikai jūsu dzīves formula. Manējā ir te.
Bāra zāle tikmēr pildījās ar cilvēkiem, un nu starp tiem bija manāmas arī jau pazīstamas sejas. Tur – pāris visai izaicinoši ģērbtas meitenes, kura, vēl tikko iepazinušas šo izklaides garšu, jau metas tās skurbinājumā ar pilnu elpu; vīrieši, kuru sejās bija lasāms nogurums un garlaicība, intriga un azarts, un vēl kaut kas Zandai tik ļoti pazīstams…
Pavērojusi kompāniju pie bāra, Zanda izvēlējās Gvido klātbūtni – viņa klātbūtne vismaz šovakar neļaus justies vienai.
