Līzespasts. Uzraksts Rīgas – Veclaicenes lielceļa malā un šķietami vien dažas ēkas, izretinātas gar to, liecina par šo apdzīvoto vietu Trapenes pagastā.
Līzespasts. Uzraksts Rīgas – Veclaicenes lielceļa malā un šķietami vien dažas ēkas, izretinātas gar to, liecina par šo apdzīvoto vietu Trapenes pagastā. Nomale? Nebūt ne!
Cilvēki, kas te dzīvo visu mūžu, nemaz negribētu pārcelties uz pagasta centru. Autobusu satiksme no Līzespasta uz visām pusēm ir krietni ērtāk izmantojama nekā no Trapenes. Tātad izdevīga vieta attīstībai, bet pagaidām tur vienīgā ražotne ir konservu cehs. Vai senā zirgu pasta vieta nevarētu kļūt par mūsdienīgu dzelzs rumaku pieturvietu?
Garāmbraucēju skatus saista galvenokārt vecā zirgu pasta un kroga ēka, kas gan ir krietni paplukušas, bet to arhitektūra liecina par kādreizējo godību. Tagad bijušajā pasta ēkā ir dzīvokļi, bet kroga ēkā – veikals, pasta nodaļa un dzīvoklis. Kroga ēkas īpašnieks Guntis Jencītis zina vien to, ko visi – zirgu pasts un krogs celts 19.gadsimta vidū cara Nikolaja I valdīšanas laikā. “Gribēju arhīvos atrast veco ēkas plānu un citus dokumentus, bet nekā nav. Pats pamanīju burtus uz ēkas un attīrīju uzrakstu “Krodzniecības veikals ar alu”, tas acīmredzot tapis pirmās brīvvalsts laikā. Padomju varas gados te bija kolhoza kantoris un tautas nama zāle,” stāsta G.Jencītis.
Viņam ir grandiozi plāni un vēlme atjaunot veco ēku, ierīkot tajā atpūtas vietu tālbraucējiem šoferiem ar autostāvvietu un autoservisu. Tajā varētu ne tikai atvilkt elpu no ceļa, paēst, bet arī pārnakšņot. Bijusi saruna ar investoriem, bet tie tomēr atteikušies. Tagad vienīgā iespēja ir izstrādāt projektu, lai piesaistītu finansējumu. G.Jencītis rēķina, ka bez 50 000 latiem nav vērts sākt kaut ko darīt. Ēkā nav kanalizācijas un ūdensvada, bet pagrabs ir pieplūdis ar ūdeni, tas bojā pamatus.
Vai SIA “BAF” veikala pārdevēja Sarmīte Gordejeva šobrīd jūtas kā Līzespasta vienīgajā centrā, kur tiekas vairāk cilvēku? Pasta nodaļa strādā tikai līdz pusdienai.
“Vietējie iepirkties nāk regulāri. Neesmu skaitījusi, bet apmēram 50 cilvēku varētu būt,” spriež Sarmīte. Viņa te dzīvo kopš dzimšanas un atzīst, ka nekas daudz šajā apdzīvotajā vietā nav mainījies.
“Kā bijis, tā arī palicis. Varbūt pat sliktāk ir kļuvis. Agrāk bija vairāk cilvēku. Tagad daudzi ir miruši, bet jauni klāt nenāk,” spriež viņa.
Aiz ceļmalas eglītēm paslēpušās vairākas mājas, starp tām arī “Silvas”, kur dzīvo Inta Muceniece. Viņa ir izslavēta saimniece. Cepusi gardas tortes un lējusi putraimu desas. Meita ar znotu vēl arvien piegādā izejvielas, lai viņa pēc cūku bērēm izlej desas. Sievietei ir gūžu kaulu deformācija, tādēļ tagad pārvietojas ar kruķiem. “Esmu tepat augusi. Tēva mājas ir netālu mežā. Viņš bija Latvijas brīvības cīnītājs, tāpēc valdība piešķīra 24 hektārus zemes, bet paspēja iekopt tikai septiņus hektārus. Viņš līda līdumu, kokus izmantoja dzīvojamās mājas un saimniecības ēku celtniecībai. Tagad tur saimnieko māsas dēls ar ģimeni,” stāsta sieviete.
Viņa atceras laiku, kad pagasti bija mazi. Apē bija rajona centrs, bet Līzespastā – Mežciems. “Tad te spēlēja teātri un dziedāja korī, vecajā kroga ēkā bija tautas nams. Tagad centrs ir Trapenē un viss notiek tur. Ja ir vēlēšanās apmeklēt kādu kultūras pasākumu, pagasta padome transportu nodrošina. Kad vēl varēju, tad reizēm braucu,” saka Inta.
Kad bija jauna, viņa tos piecus kilometrus no balles Trapenē nākusi kājām. Lai gan vectēvs bijis krodzinieks, arī viņa neko nezina par Līzespasta vēsturi. Padomju varas gados tā bija aizliegta tēma, par kuru nerunāja un neinteresējās.
