Latvijas Politiski represēto apvienība 17.konferencē pieņēma jaunu darbības programmu.
Latvijas Politiski represēto apvienība 17.konferencē pieņēma jaunu darbības programmu. Tajā paredzēts rosināt un organizēt piemiņas zīmju uzstādīšanu, piemiņas vietu sakopšanu un labiekārtošanu politisko represiju un nacionālās pretošanās kustības cīņu vietās Latvijā un bijušās PSRS teritorijā.
“Piemiņas vietu Alūksnes kapos kopjam mēs – represētie. Neviena skola nav izrādījusi vēlmi uzņemties rūpes par to. Tiesa, piemiņas brīžos jaunieši nāk nolikt svecītes un ziedus,” atzīst Alūksnes rajona politiski represēto kluba “Sarma” priekšsēdētāja Dzidra Mazika. Rīgā pie Okupācijas muzeja vēlas izveidot piemiņas zīmi komunistiskā terora upuriem. Tiks apzinātas un apkopotas grāmatā jau uzstādītās piemiņas zīmes. Klubs “Sarma” ir jau nodevis materiālus ar fotoattēliem par piemiņas zīmēm Alūksnes rajonā.
Lai veicinātu patriotiskās apziņas veidošanos un izpratni par Latvijas vēsturi, politiski represētie aicināti individuāli tikties un diskutēt ar jauniešiem. Dz.Mazika atzīst, ka skolās Latvijas vēsturi vajadzētu mācīt padziļināti.
“Pirms kāda laika manās rokās nonāca Latvijas vēstures grāmata, no kuras mācīja pirmās brīvvalsts laikā. Tur ir īpaši uzsvērts, ka vajadzētu tikties ar brīvības cīņu dalībniekiem, nevis tikai apgūt grāmatā rakstīto. Lai gan viņi visi cīnījās par savas valsts brīvību un neatkarību, katram ir cits atmiņu stāsts. Manuprāt, tagad maz izmanto iespēju tikties ar politiski represētajiem,” saka Dz.Mazika.
Pagājušajā gadā viņa rajona skolu direktoriem nodeva informāciju par izsūtīšanu 1941. un 1949.gadā, kā arī par nacionālās pretošanās kustību Otrā pasaules kara gados. “Iedevu arī šo cilvēku telefonu numurus, bet acīmredzot nav vēlēšanās tikties ar dzīvajiem aculieciniekiem. Zinu, ka Alūksnes vidusskolā patriotiskajai audzināšanai pievērš lielu uzmanību,” secina Dz.Mazika.
Viņa uzsver, ka varētu saprast intereses trūkumu par notikumiem pirms pusgadsimta. Tomēr tās nav arī par barikāžu dienām, kas nav sena vēsture. Tiesa, šo notikumu 15. gadadienas atcere bija aukstākajās janvāra dienās, tāpēc skolās skolēnu nebija. Tomēr arī skolotāji nepiedalījās Alūksnes tautas namā rīkotajā pasākumā. “Daži spriež, ka tagad ir tik smags materiālais stāvoklis, ka par patriotismu nav vērts runāt. Vai tad pēc kara cilvēki bija labāk nodrošināti?” jautā Dz.Mazika.
Viņa uzsver, ka tas nav patriotisms, kas izpaužas, kad vēders ir pilns. Nevar būt tās valsts pilsonis, kuras valodu, paražas un likumus neciena, tāpēc politiski represētie aicina nevienkāršot naturalizācijas procesu.
