Tu, mazais smilšu graudiņ, Ceļmalas vientuļais krūms, Kas pasaules plašajos lielceļos Stāvi pelēks un drūms.
Tu, mazais smilšu graudiņ,
Ceļmalas vientuļais krūms,
Kas pasaules plašajos lielceļos
Stāvi pelēks un drūms.
Neskumsti! Nāks atkal jauns rīts,
Kad saulīte tevi noglāstīs
Un cirstās rētas sadzīs.
Neskumsti! Nāks atkal jauns rīts!
Mēs esam tās daļa: tu un es –
No pelēka smilšu graudiņa
Un ceļmalas vientuļā krūma
Kā ceļinieks uz pasaules…
Ņem sauli plaukstā, tālāk ej!
Laika straumei līdzi!
Pāri visām drūmām domām
Sirdī mīlestību lej!
Aizmirsti, kas pāri darīts,
Piedod ienaidniekam ar”,
Piepildi ikkatru dienu
Ar saules vītu pavedienu!
Līksmi vēji dziesmu dziedās,
Dzimtā zeme līdz” –
Tev, ceļiniek, kam saule plaukstā,
Bet sirdī mīlestība zied.
