Ja alūksnietei Astrai Miķelsonei vēl būtu 20, nevis 70 gadi, viņa nekad neticētu, ka varēs justies labi, sēžot viena mājās.
Ja alūksnietei Astrai Miķelsonei vēl būtu 20, nevis 70 gadi, viņa nekad neticētu, ka varēs justies labi, sēžot viena mājās. Tam neticēja arī darbabiedri pilsētas domē, kur viņa strādāja vēl desmit gadus pēc aiziešanas pensijā.
“Man teica – kas tev vainas, turpini šūt arhīva dokumentus, bet es biju nogurusi no cilvēkiem. Vēl ilgu laiku nevienu negribēju redzēt. Daudzi to nespēj saprast, bet es tagad jūtos brīnišķīgi. Beidzot varu darīt to, kas man patīk. Tieku pie adīšanas. Minu krustvārdu mīklas, kas ir mana aizraušanās. Mazmeita Eva smejas, ka omīte viņu apada, tāpēc arī viņas mātei vajadzētu sākt domāt par adīšanu, lai bez vilnas zeķītēm nepaliktu tās mazbērni,” stāsta A.Miķelsone.
Katru gadu viņa noada vismaz 14 pārus zeķu, kas ir laba dāvana visiem Ziemassvētkos. Viņas mīļie to novērtē, jo secinājuši – vilnas zeķēs kājas nesalst un arī nesvīst. “Kamēr sēžu, jūtos kā jauna. Kad jāstaigā vai kaut kas jādara, tad uzreiz jūtamas visādas likstas,” secina pensionāre. Viņa joko, ka vienīgi mēle nekad nav slima un nenogurst. Var kult un kult, bet nekad tā nav sāpējusi. A.Miķelsone atzīst, ka viņa runā ļoti daudz. Ar kaimiņienēm pārspriež laikrakstos lasīto, televīzijā redzēto un pilsētā notiekošo. “Ja man vēl piedāvātu strādāt – nemūžam neietu, lai arī cik grūti būtu iztikt. Nesen vienā uzņēmumā piedāvāja veikt grāmatvedes pienākumus. Atteicos bojāt galvu un nervus dažu desmitu latu dēļ,” atzīst pensionāre.
Senāk ģimene
bija otrajā vietā
Astra augusi septiņu bērnu ģimenē. Viņa ir jaunākā māsa, bet vecāka par brāļiem. Kad visi tiekas, kopā ar bērniem un mazbērniem ir krietns pulciņš. Dzimtas saknes ir kaimiņu rajonā – Siltājos. Viņas tēvs nācis no 12 bērnu ģimenes, māte bijusi viena no sešiem bērniem, tomēr Astra, tāpat brāļi un māsas audzina tikai pa vienam līdz trim bērniem. “Varbūt tā pati nabadzība lika domāt, kā varēšu izaudzināt savu bērnu. Turklāt gribējās, lai meitai būtu labāka un vieglāka dzīve,” spriež sieviete. Pēc Gulbenes vidusskolas beigšanas viņa pat domāja uzreiz sākt strādāt, lai ātrāk nostātos uz savām kājām un varētu pelnīt. Neklātienē beidza kultūras darbinieku tehnikumu un lauksaimniecības tehnikumu. “Kad gaidīju meitu, apdomāju, ka ilgi nevarēšu dancot un prikalēt, tāpēc apguvu grāmatveža – plānotāja specialitāti. Dzīvē tā bijusi ļoti noderīga, mani nevar paķert uz dullo par saimnieciskiem jautājumiem,” saka A.Miķelsone.
Viņa atzīst, ka ir pedantiska. Necieš, ja kaut ko dara pavirši. Pati visu centusies izpildīt, cik labi vien varēja, tāpēc nevar samierināties, ja kāds atļaujas nošmugulēt. Turklāt bez kolektīva nevarēja dzīvot. Tas vienmēr bija pirmajā vietā, nevis ģimene. Tā, protams, cieta. “Tolaik tāda bija ideoloģija, ka ģimene ir tikai tā starp citu. Cik darbs netika ņemts uz mājām brīvdienās vai arī gāja uz darbu! Nevarēju pat iedomāties, ka kāds varētu pateikt – tu neiesi. Tāda runa nevarēja būt!” atceras A.Miķelsone. Meita maz redzēja māti mājās, tāpēc agri kļuva patstāvīga. Astra ņēma viņu līdzi ekskursijās. No 1982. līdz 2001.gadam A.Miķelsone bija arodbiedrības rajona komitejas priekšsēdētāja un organizēja pieredzes braucienus. Nebija tāda rajona valstī, kur nebūtu bijuši. “Tagad meita ir pateicīga, ka vismaz labi pazīst Latviju,” saka sieviete.
Neatzīst kompromisu ar negodīgiem cilvēkiem
Pirmie darba gadi bija Gulbenes rajona Līgo ciema tautas namā, bet pēc apprecēšanās – Alsviķos. Tolaik Astra vadīja ne tikai deju kolektīvu, bet arī visu kultūras dzīvi. Bija sieviešu un vīru ansamblis, pat savs pūtēju orķestris. Viņa spējusi saprasties ar visiem, tāpēc cilvēki bijuši atsaucīgi. Astra pieļauj, ka tolaik kultūras darbiniekiem sadarbībā ar arodbiedrību un kolhoza vadību bija vienkāršāk strādāt nekā tagad. Pēc tam viņa bijusi plānu daļas vadītāja Gulbenes PMK, Alūksnes rajona izpildkomitejas dzīvokļu komunālās nodaļas priekšsēdētāja vietniece un pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja. “Ir labi, ja pārzina vairākas nozares. Man liekas, ka tagad katrs deputāts domā tikai par sevi, nevis par pilsētas attīstību un tās iedzīvotājiem. Deputātam nevajadzētu vadīt nevienu pašvaldības institūciju. Tāpat nav normāli, ja domē ir deputāti, par kuriem balsojuši tikai vairāk nekā 100 vēlētāji,” uzskata pensionāre.
Viņa ir pārliecināta, ka dzīvē visvairāk ir vajadzīgs atklātums un taisnīgums, godīgums. Kāds var būt kompromiss ar negodīgu cilvēku, to A.Miķelsone nesaprot. “Manuprāt, ir daudz godīgu cilvēku. Tomēr virspusē pašlaik ir uzpeldējuši tieši negodīgie. Kas ir zinoši un varoši, tie strādā savā specialitātē. Viņi negrib to atstāt, tāpēc atsakās no goda būt deputāti,” spriež A.Miķelsone.
Neuztiepj savu
viedokli citiem
Nekad viņai nav bijis grūti ar kādu saprasties. Jā, varbūt kādreiz negribējās, bet bija jārunā. Tagad bijusī pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja secina, ka Alūksnē nav gandrīz nevienas mājas, kurā nebūtu bijusi. Ja kāds sūdzējās, vajadzēja pārbaudīt un noskaidrot, cik pamatota ir neapmierinātība.
“Bija cilvēki, pie kuriem negribējās iet, bet viņi bija jāuzklausa. Varēju piekrist vai nepiekrist, bet lēmums bija jāpieņem,” saka viņa. Visādi var būt, tomēr jārunā ir vienmēr, tāpat arī jāpārliecinās pašai, jo sastāstīt var visu ko, tāda ir A.Miķelsones pārliecība.
“Lai arī manu viedokli nepieņēma, es to pateicu. Neuztiepu, bet paliku pie savas domas,” saka sieviete. Viņa neatceras gadījumu, kad vēlāk izrādītos – nebija taisnība. Iespējams, kādam liksies neticami, tomēr tieši brīvās un neatkarīgās Latvijas gados A.Miķelsone ir izjutusi nepatiesu pāridarījumu aizvainojumu. “Nekad dzīvē neesmu raudājusi tā, kā toreiz, kad priekšnieki lika rīkoties nelikumīgi. Man sāpēja, ka cilvēks var kliegt uz mani, ja atsakos pārkāpt likumu,” atceras sieviete. Tad viņa saprata, ka tagad visu nosaka politiķi, tāpēc labprātīgi atteicās arī no domes sekretāres pienākumiem un izvēlējās strādāt ar kadru lietām un arhīvu līdz pat aiziešanai pensijā. Administratīvajā komisijā viņa ir kopš septiņdesmitajiem gadiem. Pašlaik Astra apsver iespēju par aiziešanu arī no tās.
Mīl puķes, mūziku
un krustvārdu mīklas
“Ja man kāds agrāk būtu teicis, ka neiešu uz koncertu Pilssalā, būtu tam acīs iespļāvusi. Tomēr tagad es to nespēju. Līdz autoostai, lai aizbrauktu uz dārzu Sīļos, varu aiziet, jo pa ceļam ir soliņi, kur apsēsties un atpūsties. Toties līdz estrādei vienā paņēmienā nevaru aiziet, un arī soliņu tur nav,” atklāj A.Miķelsone. Dārzā viņa paliek visu dienu. Svaigā gaisā sakopj savas puķes, izravē nezāles salātiņiem, gurķīšiem, tomātiem, burkāniem un bietēm. Pa drusciņai un palēnām. Neviens neskatās, tāpēc var iet un darīt tā, kā tas ir iespējams.
Par īstu aizraušanos kļuvusi krustvārdu mīklu minēšana. A.Miķelsone iekārtojusi klades, kurās ērti atrast atminējumus mīklās uzdotajiem jautājumiem. Reizēm varot minēt pat vēlu naktīs, līdz visi vārdu lodziņi aizpildīti un var nosūtīt atminējumu. Protams, nav iebildumu saņemt arī uzvarētājas balvu, bet svarīgāks tomēr ir izziņas process.
