Stāsta nobeigums. 104. Alīnas vēstules Balvis glabā līdz šai dienai kā kādu dārgumu un nekad nestāsta, ja Guste uzprasa, par ko māte raksta.
Stāsta nobeigums. 104.
Alīnas vēstules Balvis glabā līdz šai dienai kā kādu dārgumu un nekad nestāsta, ja Guste uzprasa, par ko māte raksta. Vai viņa kādreiz ir piedomājusi, kā jūtas mazdēls, ja viņa tā atklāti un ne visai glaimojoši bieži izteikusies par viņa māti? Pēdējā laikā gan tas vairs nenotiek. Vedeklu Guste ne vairs piemin, ne kritizē. Labi, ka Alīna Ozolos puiku atstāja, kaut nevar zināt, uz cik ilgu laiku. Labi, ka viņa pareizi saprata, ka bez dēla Arviss nevarēs… Neviena laba doma neiekrīt Gustes prātā, ar ko varētu savu sirdi apmierināt. Viņa patiesi ir šodien kā rūguma pods, un tas nenāk arī veselībai par labu.
Drīz jādzer arī zāles. Jāpaceļas un jāsakārtojas. Nav jau viņai stingri noteikts gultas režīms. Guste negrib izlikties vārgāka nekā ir. Galva gan reibst, taču ne tik stipri, ka būtu jābaidās pakrist. Domas un piespiedu miers viņai par labu nenāk. Ko tik viņa visu nav izdomājusi, ko atcerējusies! Visa dzīve kā kinofilmā šodien paskrējusi garām. Būtu jāiet jau rītā āra darbos. Arviss droši vien bez viņas kaut ko atkal salaidīs grīstē. Govs arī, viņa slaukta, ar kaulainu aci aizvien lūr un īd, īsto slaucēju gaidīdama. Tomēr Guste paliek gultā. Jāpaklausa ārstei. Ja nu uznāk trieka un viņu līdz galam nenosit? Kas viņu tad kops? Vai nav dzirdēts, ka viens otrs gadiem saguļ kā koka gabals, tīrāms un barojams kā bērns. Asinsspiediens paties” nav nekāds joks. Nikolajs arī ar to pašu nomira un nemaz tik vecs vēl nebija. Guste noskurinās, tādas lietas pavisam negribas pieminēt. Vēl tagad šermuļi pārskrien, to nakti atceroties, kad viņas labais Nikolajs uz miršanu nokrita. Kāda pienāks viņas pēdējā stundiņa? Vai Dievs būs žēlīgs?
Balvis pie vecāsmātes ienāk vakarā, abi kopā ar tēvu, ienesot vakariņas. Piena putrā gan makaroni liekas pacieti, taču Guste nesaka neko: vēders nav grāmata! Kas tad nu vīrieši par pavāriem! Gribētos ar dēlu parunāties, kā gājis, ko rītā darīs. Taču Arviss izskatās sapīcis un drūms, tikai apprasās, vai ir labāk, un, īso Gustes – jā! saklausījis, pagriež naktslampiņas abažūru, lai nespīd viņai acīs, un drīz aiziet. Vai tad tiešām labāku un sirsnīgāku vārdu trūkst, ar ko slimu māti uzrunāt? Kad pagājusi laba stunda, Guste saklausa rosību virtuves galā, viņa saņemas un paceļas no gultas, tad sakārto augstu spilvenu un dodas pie miera. Nīkšana pa gultu nav viņas dabā. Jau rītā viņa nolemj strādāt kā aizvien pasākusi. Ozolos joprojām darbs dzen darbu, un vaļošanās vienmēr jāatliek uz nenoteiktu laiku.
Otrā rītā, kad Arviss ver mātes istabas durvis, naktslampa deg kā vakar ar noliektu abažūru. Māte pussēdus, spilvenos atbalstījusies, guļ, acis plati atvērusi. Tās ir miroņa acis, kas vairs negaida nācējus, tās vairs nesatrauc nekas.
