Alūksnes rajona politiski represēto kluba “Sarma” biedri atbalsta Latvijas Politiski represēto apvienības 17. konferences dalībnieku rezolūciju, kas nosūtīta Ministru kabinetam un Latvijas Pašvaldību savienībai.
Alūksnes rajona politiski represēto kluba “Sarma” biedri atbalsta Latvijas Politiski represēto apvienības 17. konferences dalībnieku rezolūciju, kas nosūtīta Ministru kabinetam un Latvijas Pašvaldību savienībai. Tajā formulētas prasības par represēto pabalstiem, atlaidēm vizītei pie ārsta, finansējumu gulošo aprūpei un citiem atvieglojumiem.
“Latvijas Politiski represēto apvienības koordinācijas padome ir secinājusi, ka gados veco vientuļo politiski represēto medicīniskā aprūpe ir atkarīga no katras pašvaldības finansiālajām iespējām un gribas palīdzēt. Rezolūcijā valdība aicināta izmantot Pašvaldību izlīdzināšanas fonda līdzekļus, lai represētajiem pensionāriem piešķirtu pabalstu valsts svētkos 18.novembrī. Turklāt valsts piešķirtajai sociālajai palīdzībai vajadzētu būt vienādai visiem. Pašvaldībām atstājamas tiesības piešķirt papildu atvieglojumus,” skaidro “Sarmas” priekšsēdētāja Dzidra Mazika.
Rezolūcijā pausta vēlme saņemt atlaides ģimenes ārsta mājas vizītei tiem politiski represētājiem, kam ir 70 un vairāk gadu. Vajadzētu rast iespēju no valsts līdzekļiem finansēt gulošo mājas aprūpi, ieskaitot higiēnisko materiālu un pārvietošanās palīglīdzekļu iegādi. Ierosināts izvērtēt iespēju izdarīt likuma grozījumus, lai politiski represētajiem dzēstu visus par ieslodzījumā, izsūtījumā vai nometinājumā pavadīto laiku piešķirtos sertifikātus, nevis tikai vienu sertifikātu par katru gadu. Šo cilvēku pensijas nevajadzētu aplikt ar ienākuma nodokli pilnā apmērā vai vismaz paaugstināt ar nodokli neapliekamo minimumu līdz 200 latiem mēnesī. Izteikta arī vēlme saņemt starpvalstu vīzu režīma atvieglojumus ar Krieviju un Kazahstānu, lai varētu apmeklēt piederīgo kapavietas šajās valstīs.
Latvijas Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim nosūtīta vēstule, kurā izteiktas šaubas par valdības izveidotās komisijas gribu okupācijas laika zaudējumu aprēķināšanai. Politiski represētie komisijā nesaskata nevienu, kuram no personīgās pieredzes varētu būt pārliecība, ka pētījumi veicami steidzami. Mazāk par desmito daļu no komunisma upuru skaita – 300 000 izsūtīto – ir vēl dzīvi. Apmēram 5000 ir darbspējīgā vecumā, tie ir otrajā deportācijā izsūtīto bērni un Sibīrijā dzimušie, bet daudz vairāk ir vecu, slimu un nespēcīgu cilvēku. “Mūsu ir par maz, lai spētu ietekmēt politiskos procesus valstī, lai liktu valstsvīriem ar mums rēķināties, tāpēc ir vajadzīga izpratne un atbalsts,” secina Dz.Mazika.
