Nu tad beidzot! – Latvijas vēsturi skolās mācīs atdalīti no pasaules vēstures. Par to cīnījusies daļa pedagogu, daļa vēsturnieku, pat daļa dzejnieku.
Nu tad beidzot! – Latvijas vēsturi skolās mācīs atdalīti no pasaules vēstures. Par to cīnījusies daļa pedagogu, daļa vēsturnieku, pat daļa dzejnieku.
Nezinu, kāda būs topošā Latvijas vēstures mācību grāmata, bet man šķiet, ka vienas tautas vēsturi nu nekādi nevar atdalīt no citu, it sevišķi kaimiņtautu, vēsturēm. Var jau ierakstīt mācību gāmatā, ka 1918.gadā Latvija kļuva neatkarīga, var paust, ka 1919.gadā Stučka uz dažiem mēnešiem nodibināja padomju varu Latvijā… Bet tie ir jaunajā paaudzē emocijas neizraisoši fakti.
Nesen pārlasīju (jau kuro reizi!) manas jaunības rokasgrāmatu – Iļjas Ērenburga memuārus “Cilvēki, gadi, dzīve”. Sešdesmito gadu vidū, kad tolaik lieliskais Tvardovska rediģētais žurnāls “Novij Mir” ar pārtraukumiem publicēja Ērenburga atmiņas (diezgan nežēlīgi rediģētas), visā toreizējā Padomju Savienībā (arī Latvijā!) ikviens žurnāls ceļoja kā tāds Heijerdāls.
Tagad, pārlasot grezno un bagātīgi ilustrēto trīssējumu izdevumu, kurš pirmoreiz bez cenzūras iznāca Maskavā 1990. gadā, pirmā sējuma 369.lappusē atrodu kaut ko vēsturiski tik paradoksālu, ka sāku funktierēt par Latvijas vēstures mācīšanu salīdzinājumā ar Krievijas vēsturi.
1921.gadā I.Ērenburgs izmango iz padomju varas atļauju braukt uz Parīzi, lai uzrakstītu romānu. Čekas Menžinskis viņam un viņa biedrenei kundzei izsniedz Latvijas vīzu, lai viņš ar franču ierēdņiem tiek galā Rīgā, nevis Maskavijā. Krievijā tolaik plosās bads, izsitumu tīfs, bandītisms. Rakstnieks ar savu kundzi mēnešiem sapņojuši par gabalu gaļas, jo pārtikuši burtiski no samazgām. Vienā vagonā ar pārīti brauc Padomju Savienības diplomātiskie kurjeri. Sebeža. Viens kurjers Ērenburgam teic: “Biedri, drīz būs Latvijas robeža. Tur ir bufete. Atcerieties par savu padomju cilvēka prestižu – neklūpiet virsū ēdienam!” Ērenburgs, lai nebojātu padomju cilvēka prestižu, neizkāpj no vagona, lai, saostījies kapitālistiskas valsts ēdienu smaržas, nekristu grēkā.
Vakarpusē rakstnieks ir Rīgā. Kad koferi atstāti mazā viesnīciņā, Ērenburgs saka: “Un tagad uz restorānu!” Tālāk atmiņu autora teksts: “Es skatījos visapkārt, it kā iedams uz nelegālu tikšanās vietu – kļuva neērti, teiks – padomju pilsonis, tikko ieradies, dodas vakariņot… Nezinu, porcijas bija lielas vai mazas, bet es nevarēju apēst pat pusi bifšteka. Man kļuva skumji: lūk, gaļas gabals, par kuru tik ilgi esmu sapņojis, bet es to nevaru ieēst…
Nebija viegli atbrīvoties no psiholoģiskā bada. Papusdienojis apstājos pie maiznīcas vai desu veikala. Skatījos uz dažādām maizītēm, cīsiņiem, pīrādziņiem. Tā kārumnieki skatās uz antīkiem niekiem antikvariāta vitrīnā. Pētīju ēdienkartes, kuras bija izkārtas pie daudzo restorānu ieejām. Ēdienu nosaukumi skanēja kā dzeja…”
It kā sadzīviska, pat smieklīga epizode, bet cik daudz tajā gan Krievijas, gan Latvijas vēstures! Abu valstu tautas vairākus gadsimtus dzīvojušas bezmaz vienādos apstākļos carisma pakļautībā. Vienlaikus gan latvieši, gan krievi atkratās no monarhijas. Krievi izvēlas gaišo ceļu uz komunismu, latvieši – uz jau trunēt sākušo kapitālismu. Krievijā ir pilsoņu karš, bet Latvijā 1919.gadā trako gan Bermonts – Avalovs, gan Golcs, bet visvairāk nu jau padumjās Krievijas inspirētais latvietis Pēteris Stučka. Viņš šauj, slepkavo un spīdzina gluži tāpat kā viņa parteigenosses Ļeņina domubiedri (diemžēl gan Latvijā, gan Krievijā marodieru un čekistu bandās ir arī latvieši). Arī tas ir pilsoņu karš. Pirms tam bija Pirmais pasaules karš. Abas tautas tajā vienlīdz cieta. Tas pārklāja visu Latviju, bet Krievijā tikai tās Eiropas daļu. Un pēkšņi trīs gadus pēc revolūcijas uz Latviju atbrauc krievu padomju rakstnieks un restorānu ēdienkartes lasa kā dzejoļus! Ja būtu Latvijas vēstures skolotājs, stundās par revolūciju un pēcrevolūciju, par neatkarīgās Latvijas pirmajiem gadiem, citējot Ērenburgu, to visu stāstītu skolas bērniem. Varbūt, ka nonāktu līdz gauži kutelīgai tēmai – par dažādu tautu mentalitātēm. Krievu tautu pēc tatāru mongoļu jūga apspieda viņu pašu tautieši, sākot ar Ivanu Bargo un beidzot ar Ļeņinu un Staļinu līdz par Gorbačovam.
Latviešu tauta, sākot ar brīdi, kad huligāns Pēteris pirmais izdauzīja logu uz Eiropu, galvenokārt krievi piepalīdzot vāciešiem, darīja visu, lai latviešu tauta iznīktu. 1918.gadā krievi izvēlas sociālismu ar badu, koncentrācijas nometnēm, utainību un savai mentalitātei tik raksturīgo slinkumu, bet latvieši divus gadus pēc visām jukām, tēlaini izsakoties, pabaro izbadējušos krievu rakstnieku. 1931.gads. Padomju Savienībā, ņemot vērā kolektivizāciju, mirst badā miljoniem cilvēku. Tā pati netīrība un utainība, bet Latvija ne nu zeļ, ne plaukst, bet dzīvo pārticīgi. Latviešu mentalitāte un strādātgriba?
Tā ir tikai mana tālaika vēstures interpretācija, bet esmu pārliecināts, ka Latvijas vēsture jāmāca, ne tikai izmantojot Izglītības ministrijas akceptētās mācību grāmatas, bet arī rokoties arī citos gan savas, gan citu tautu vēstures avotos.
Un neba jau padomju vai pat Latvijas neatkarības laikā augstskolu beidzis vēstures skolotājs to izdarīs. Viņam nebūs laika lasīt ne Ērenburgu, ne Matīsa Kaudzītes “Atmiņas no tautiskā laikmeta”, kurās dokumentāli aprakstīta latviešu rusifikācija 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā. Starp citu, šis darbs padomju laikos bija aizliegts.
Ir būtiski, lai jau augstskolā topošajiem skolotājiem tiktu mācīts ne tikai īsais Latvijas vēstures kurss, bet arī tā vēsture, kura pulsē literatūrā, bet galvenokārt memuāros.
Iespējams, ka tā jau notiek. Ja tā, tad ar to Latvijas vēstures mācīšanu vidusskolās pēc gadiem pieciem nemaz tik trūcīgi nebūs.
