– Dārgā, atnes man, lūdzu, alu! Pudeles ir ledusskapja augšējā plauktā. – Kas es tev, verdzene esmu, lai alu pienestu?! – Nē, zaķīt! Kā tu varēji tā padomāt, manu saulīt?! Tikai…ja pats mīļākais cilvēks pasaulē man to neatnesīs, kurš tad?
– Dārgā, atnes man, lūdzu, alu! Pudeles ir ledusskapja augšējā plauktā.
– Kas es tev, verdzene esmu, lai alu pienestu?!
– Nē, zaķīt! Kā tu varēji tā padomāt, manu saulīt?! Tikai…ja pats mīļākais cilvēks pasaulē man to neatnesīs, kurš tad?
– Nu labi, kaķīt!
Viņa aiziet, atgriežas ar alus pudelēm: – Te būs! Es tevi mīlu!
– Es tevi arī!
Viņa iziet no istabas. Viņš, atkorķēdams pudeli:
– Ar tiem vergiem mūžīgi kaut kādas problēmas!
***
Pēcis atgriezies mājās no skolas ar milzīgu zilumu zem acs. Mamma jautā: – Kas noticis?
– Redzi, man ļoti patīk pajokot. Katru nakti apmēram trijos es uz labu laimi uzgriežu kaut kādu telefona numuru un jautāju: “Uzminiet, kas zvana!”
– Nu un tad?
– Šodien viens uzminēja!
