Kāds dīvains smagums manus plecus spiež Pirms aukstās ziemas iestāšanās. It kā viss apdarīts un padarīts, Var beidzot dīkā pasēdēt, Bet sirdi nemiers kopā plēš. Kā milzīgs tārps tas apkārt lodā Un kaut ko meklē, kaut ko grib.
Kāds dīvains smagums manus
plecus spiež
Pirms aukstās ziemas iestāšanās.
It kā viss apdarīts un padarīts,
Var beidzot dīkā pasēdēt,
Bet sirdi nemiers kopā plēš.
Kā milzīgs tārps tas apkārt lodā
Un kaut ko meklē, kaut ko grib.
Nemiers neļauj pasēdēt,
Viņš augšā rauj un ārā dzen,
Un skumjas spaiņiem sirdī lej.
Nu, kur lai kliedzu? Kam lai sūdzu?
Kad skumjas jau pār seju pāri plūst.
Kurš apžēlos un tārpu iznīcinās,
Ar mīlas pilnu, karstu sirdi
Visas skumjas nosusinās?
Kurš roku pretim sniegs
Un maigi to ap pleciem vīs?
Kurš mierinās un noglāstīs,
Kurš ar mani kopā ziemu aizvadīs
Un visu mūžu labprāt mani
sasildīs?
