“Sonus” nozīmē skaņa. Lai tā būtu harmoniska un ausij tīkama, ir svarīgs gan skaņas avots – šajā gadījumā koris, gan skaņas augstums, stiprums, izplatīšanās ātrums, citiem vārdiem – kvalitāte, ko nodrošina kora un diriģenta mijiedarbība.
“Sonus” nozīmē skaņa. Lai tā būtu harmoniska un ausij tīkama, ir svarīgs gan skaņas avots – šajā gadījumā koris, gan skaņas augstums, stiprums, izplatīšanās ātrums, citiem vārdiem – kvalitāte, ko nodrošina kora un diriģenta mijiedarbība.
Par šiem komponentiem saruna ar kora “Sonus” diriģentēm Ināru Kravali un Vitu Vērdiņu, atgādinot, ka koris savus klausītājus uz 15 gadu jubilejas koncertu Alūksnes tautas namā gaida 11.februārī pulksten 18.00.
Apvienojās, kopīga mērķa vadīti
“Deviņdesmito gadu sākumā es vadīju vairākus vokālos ansambļus, un pēc kārtējās skates, žūrijas vērtējumu gaidot, tie sāka visi kopā dziedāt. Pēkšņi kāds ieminējās: “Labs koris būtu!” – un ar to arī viss sākās,” atceras I.Kravale un atzīst, ka kora izveidošanos sekmējusi dziedātāju vēlme piedalīties pirmajos atjaunotajā Latvijas brīvvalstī notiekošajos Dziesmu svētkos, uz kuriem ierodamies gaidījuši arī ārzemju latviešu kolektīvus. Koris izveidojies martā un jau pēc mēneša piedalījies Dziesmu svētku atlases skatē. Citi kori vienu skati jau bijuši izgājuši rudenī, tāpēc dziedājuši tikai trīs dziesmas, bet korim “Sonus”, lai pierādītu savu varēšanu, nācies izlozēt sešas.
“Sestā dziesma bija “Pūt, vējiņi!”. It kā vienkārša dziesma. Pienāca pants “Pats par savu naudu dzēru…”. Visi jau atvēra plati mutes – nu tik būs patoss! Taču es, pati nesaprotu, kā, pēkšņi sāku pēdējo klusināto pantu: “Pūt, vējiņi…”. Zālē sačukstēšanās. Dziedātājiem lielas acis. Taču mans uztraukums tobrīd bija tik liels, ka pat nesapratu, kas noticis,” pirmajā skatē piedzīvoto atceras Ināra un piebilst, ka par gaidāmo kora jubilejas koncertu neteikšot neko, jo viņai nepatīkot lielīties ar vēl nepadarītu darbu.
Savukārt Vita Vērdiņa stāsta, ka korī “Sonus” šobrīd ir 36 dziedātāji. Jubilejas gaisotnē aizritējis viss 2005.gads, un koncerts, ko dzirdēsim 11.februārī, būs šā apjomīgā darba apkopojums. Programmā iekļautas gan dziesmas no 2008.gada Dziesmu svētku repertuāra, gan arī itāļu komponistu Rosini un Verdi sacerējumi.
Daudz skaistu brīžu kopā piedzīvots
“Visjaukākais notikums man joprojām šķiet brauciens uz konkursu “Riva del garda” Itālijā 1994.gadā. Vairumam no mums tas bija pirmais ārzemju brauciens, kurā devāmies ar nez cik čemodāniem, nez cik štātēm. Itālijā tikuši, pirkām ārprātā! Citam vajadzēja bērnu ratiņus, citam – apavus un apģērbu. Viena sieviete sapirka 32 kurpju pārus – visiem tuviem un tāliem radiem,” smaidot atceras Ināra un arī Vita piekrīt, ka visvairāk atmiņā palicis tieši šis brauciens. Tiesa, līdz pat pēdējam brīdim viņa neticējusi, ka tas tiešām notiks, jo licies: nu kā var aizbraukt uz Itāliju, kādas muļķības!
“Savukārt konkursā Grieķijā mēs saņēmām vienīgo īsto medaļu. Tā tiešām izgatavota no bronzas un manā skatījumā ir desmit zelta medaļu vērta, jo konkursā piedalījās 150 kori no visas pasaules,” saka Ināra un atceras, kā atceļā no konkursa, autobusam līkumotajos kalnu ceļos līgani šūpojoties, koristi autobusa ejā dejojuši sirtaki. Grieķijas brauciena laikā bijis daudz patīkamu brīžu, piemēram, konkursa atklāšanas pasākumā viņai gadījies stāvēt līdzās diviem ietekmīgiem kungiem. Vērojot Imanta Magones deju kolektīva priekšnesumu, viens jautājis: “Kas tie latvieši tādi?”, bet otrs atbildējis: “O, latvieši ir ekselenta un gudra tauta!”
Skanīgums rodas mēģinājumos
“Vokālā ansambļa dalībniekiem ir vajadzīgs šarms, harizma. Ja tā ir, tad publikai kolektīvs patīk un vokālais sniegums reizēm nemaz nav tik svarīgs. Savukārt no kora gaida kvalitāti, ko var panākt vienīgi, sistemātiski mēģinot. Es jau savus dziedātājus saprotu un piekrītu, ka tie ir svarīgi iemesli, kāpēc kāds vienu otru reizi uz mēģinājumu neatnāk. Diemžēl šos iemeslus nevar uzrakstīt uz papīra un kā plakātu parādīt klausītājiem brīžos, kad meldiņš aiziet šķībi vai sajūk vārdi,” pārdomās dalās I.Kravale, piebilstot, ka kora kā vienota veseluma dzīve realizējas tieši mēģinājumos un to ļoti ietekmē visas negācijas, ar kurām nākas saskarties ikdienā. Nožēlojamā ekonomiskā situācija, kādā spiesta dzīvot lielākā daļa sabiedrības, cīņa par ieguldītajam darbam adekvātu samaksu un bailes zaudēt darbu cilvēkus dara nervozus un neiecietīgus, un reizēm to izjūt arī mēģinājumos.
“Ansamblī ir maz dziedātāju, un uz katru gulst liela atbildība, tāpēc no šāda viedokļa vieglāk dziedāt korī, kur atsevišķa balss nav tik pamanāma. Savukārt korī ir būtiski svarīgi prast ieklausīties, pieskaņoties, pakļauties. Tikai tā var panākt, ka daudzas balsis saplūst vienotā veselumā,” domā V.Vērdiņa, atzīstot, ka dziedātājiem ik dienas ir gana daudz rūpju un steigas, tāpēc viņa priecājas par katru, kurš izbrīvējis laiku mēģinājumam. Reizēm gan entuziasmu mazinot pārāk sarežģīts repertuārs.
“Cilvēkam jau tā ir – patīk tas, ko pazīst un saprot. Teiksim, es aizeju uz izstādi. Jā, puķi es pazīstu, trauks, portrets un ainava man patīk, bet ir gleznas, kurām vienaldzīgi paeju garām, jo man tās šķiet vienkārši švīku jūklis. Savukārt kompetents speciālists apbrīno tieši tās. Tāpat ir ar dziesmām,” secina Ināra Kravale un atzīst, ka vajag mēģināt apgūt arī sarežģītākas kompozīcijas, jo kolektīva izaugsme visstraujāk notiek grūtību pārvarēšanas procesā. Kad korī kārtējo reizi sākoties diskusija, kam to vajag, viņai prātā nākot Jānis Zirnis, kurš kādā Latvijas diriģentu sanāksmē paziņojis: “Mīļie cilvēki, ja pa to laiku, ko strīdaties pretī, jūs būtu izpētījuši dziesmas pirmo rindiņu, tad saprastu, ka tas ir izdarāms, un pārējais jau aizietu pats no sevis!”
Mīļi, bet – ne eņģelīši
“Jā, es mīlu savus dziedātājus, bet eņģelīši viņi nav. Es arī ne. Turklāt – mēs visi kļūstam vecāki! Pirms 15 gadiem daudziem dziedātājiem bija 25, nu – 40. Savukārt man ir jau 66 gadi un pienācis tas brīdis, kad gribas, lai kāds pažēlo. Ja cilvēkam ir slikti, kaut kas sāp, tad viņš visu uztver asāk. Tieši tā tas šobrīd ir ar mani. Es vairs nevaru plānot savu dzīvi un daru darbu tā, kā to darīju kādreiz, jo jebkurā brīdī liktenis var ienest korekcijas. Izvēloties sev par palīgu Vitu, esmu nodrošinājusi, ka jebkurā gadījumā koris bez vadības nepaliek,” vaļsirdīgi atzīstas I.Kravale un rūgti pasmej, ka galva jau vēl strādājot un idejas esot, bet to realizācija reizēm paņemot tik daudz fiziskās enerģijas, ka gribot negribot rodas jautājums: vai ir vērts?
Savukārt Vita atzīst, ka kori “Sonus” mīl tieši lielisko cilvēku dēļ. Visvairāk viņai patīk brīži koncertos, kad jūti: skan lieliski! “Izvēloties repertuāru, mēs vienmēr strīdamies. Īstenībā Ināra prot atrast īstās dziesmas. Sākumā tās it kā ir par grūtu, bet, kad esam apguvuši, tad visi ir laimīgi un visiem patīk,” domā Vita.
“Ļoti gribētos visiem kopā vēl kaut kur aizbraukt. Es gribētu redzēt Portugāli,” atzīstas Ināra un teic, ka bez šī viņai attiecībā uz kori ir vēl divi mērķi: saglabāt esošo dalībnieku sastāvu un palīdzēt diriģenta amatā nostiprināties Vitai. Tieši kolektīva sastāvs šobrīd sagādājot visvairāk raižu, jo daudzi labi dziedātāji darba meklējumos aizceļojuši uz ārzemēm vai pārcēlušies dzīvot uz Rīgu. Tomēr I. Kravale un V.Vērdiņa ir pārliecinātas, ka koris “Sonus” spēs pārvarēt visas grūtības un turpinās iepriekšējos 15 gados veiksmīgi uzsākto izaugsmes ceļu.
