Teātrim ir vajadzīgi divi buki un dēlis jeb skatuve. Ar šo atziņu aktieris Rūdolfs Plēpis sāk sarunu Alūksnes tautas nama Mazā teātra 25 gadu jubilejas vakarā, kurā tiekas bijušie un pašreizējie aktieri, kā arī skatītāji.
Teātrim ir vajadzīgi divi buki un dēlis jeb skatuve. Ar šo atziņu aktieris Rūdolfs Plēpis sāk sarunu Alūksnes tautas nama Mazā teātra 25 gadu jubilejas vakarā, kurā tiekas bijušie un pašreizējie aktieri, kā arī skatītāji.
Lasot dzeju, dziedot no teātra repertuāra, R.Plēpis apliecina – patiesi nav nekas vairāk vajadzīgs, ja uz skatuves ir spilgts, talantīgs aktieris. Viņš ar vārda un mūzikas spēku liek domāt un just līdzi, dod spārnus iztēlei, aizskarot slēptākās dvēseles stīgas. Aktieris kā burvis zīmē vien gara acīm redzamas ainas, kuras sarieš acīs asaras vai izraisa nevaldāmus smieklus. Viņš liek skanēt ne vien savas, dzejnieka un komponista, bet arī klausītāju domu un sirdsbalsij.
“Pats skaistākais ir tas, ka skatītāji no mums negaida ārējo spožumu, bet gaida, ko mēs viņiem teiksim. Datoru un interneta laikmetā vienīgā dzīvā saikne ir teātris. Tas ir mirklis no priekškara atvēršanās līdz tā aizvēršanai. Kas paliek? Paliek viss, ko esam redzējuši un dzirdējuši, ko atceramies vēl ilgi,” saka R.Plēpis. Viņš atzīst, ka nav pareizi krasi nodalīt amatieru teātri un profesionālo teātri. “Bieži vien neprofesionālu aktieru izrāde ir bijusi daudz emocionālāka un sirsnīgāka, daudz interesantāka par tām, ko rāda “lielie” aktieri,” atzīst R.Plēpis. Vadot jubilejas vakaru, viņš uz skatuves aicina kolēģus, vēlas dzirdēt komentārus par “Mazā teātra” pagātni un tagadni, kas tiek demonstrēta fotogrāfijās.
“Manuprāt, pirms 25 gadiem pensionāri bijuši aktīvāki. Viņiem nepietika, ka Alūksnē bija Ulda Sedlenieka Tautas teātris, vajadzēja vēl veidot savu teātri. Fotogrāfijas liecina, ka tā izrādes un pasākumi bijuši daudzveidīgi,” norāda Mazā teātra režisore Ieva Malteniece. Tagad teātrī pensionāru ir mazāk, toties ir arī gados jauni cilvēki. Turklāt izveidojusies laba sadarbība ar bērnu kolektīvu – Ievas teātri, abus vada I.Malteniece. Viņa sveica bijušos aktierus Ernu Sertu, Elfrīdu Egli, Ženiju Žagatu, kā arī ilggadējo kolektīva dalībnieci Regīnu Raudziņu. Viņa nesen nosvinējusi 70. dzimšanas dienu. “Teātris man ir otras mājas. Tajā biju ilgus gadus – no 55 gadu vecuma, kad aizgāju pensijā, līdz pat 80 gadiem. Tagad man ir jau 89, bet teātris joprojām patīk,” saka E.Serta. Mazā teātra gatavotās maskas atmiņai dāvāja viņām, kā arī R.Plēpim, dziedātājai Sandrai, bijušajai režisorei Dz.Sapulei, pilsētas domei un visiem, kam kolektīvs saka mīļu paldies par sadarbību un atbalstu.
Bijusī režisore Dzintra Sapule ar teātri strādājusi vien trīs gadus, tomēr tie palikuši spilgtā atmiņā. “Es te jutos kā ģimenē, kur ir dažādu paaudžu cilvēki – vecmāmiņas, bērni un mazbērni. Viņas varēja gan pateikt stingrāku vārdu, gan arī samīļot un palīdzēt grūtā brīdī. Nevienā citā kolektīvā neesmu jutusi šo īpašo atmosfēru,” uzsver Dz.Sapule. Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, viņa labprāt tajā uzkavētos. Dzintra veltījusi dziesmas Alūksnei, kur bijusi viņas māja. Alūksnes tautas nama vadītāja Anita Raibekaze uzskata, ka dziesma Alūksnei varētu būt pilsētas himna. Dz.Sapules sacerētie vārdi un melodija ir vienkārša, bet skaista, tāpēc visi varētu to iemācīties un dziedāt.
“Lai Alūksnē vienmēr ir cilvēki, kas grib spēlēt teātri un sevi apliecināt! Lai režisorei veicas viņus saturēt kopā!” novēl tautas nama vadītāja, sveicot I.Maltenieci. Alūksnes domes priekšsēdētājs Viktors Litaunieks secina, ka Mazajam teātrim nemaz tik maz vairs nav – jau 25 gadi. Dome dāvina kolektīvam svečturi, kas lieti der ne tikai izrādēs, bet arī saviesīgos pasākumos. Turklāt tajā ir sveces, kuru krāsas simbolizē tā darbības laiku. “Teātris tapa ar rožainiem sapņiem, tos apmirdzēja zeltaina saule, tāpēc tagad ir jau gadsimta ceturksnis – sudrabs,” skaidro V.Litaunieks.
