Stāsts turpinājumos. 103. Pēc tādas piepūles gan likās, ka vai gals klāt un teju teju saprašana viņu pametīs.
Stāsts turpinājumos. 103.
Pēc tādas piepūles gan likās, ka vai gals klāt un teju teju saprašana viņu pametīs.
Tomēr pašsajūta pamazām uzlabojās, un, ja nebūtu smago domu par dzīvi un priekšā nerēgotos vecuma grūtais gals, varētu vēl cerēt uz kādu gaišāku taciņu dzīves lielceļos. Domas mācas virsū jau no paša pamošanās brīža kā nelabās. Viņas dzīves gadi liekas kā īsts mudžeklis, un sakārtot tos daudzmaz pārskatāmās šķipsnās nemaz neliekas tik viegli: bērnība, jaunības trakie gadi, briedums… Vai visu maz vajag pārcilāt? Lai tie murskuļi arī paliek nesatīti un domās nepārvētīti! Ar daudz ko nācies gadu gaitā samierināties, un bijušo jau par nebijušu nevar padarīt. Kā būtu, ja būtu? Vai viņa nožēlo savas dzīves kļūmīgākos soļus? Pēdējā laikā nožēlo gan! Tas nu ir fakts, ka pret daudzām lietām un cilvēkiem viņa nebija izturējusies pareizi. Visvairāk no viņas rakstura un ietiepības dabūja ciest vedekla. Šī dzīves lappuse viņai nepavisam neliekas tāda, kādai tai vajadzēja būt. Būtu Alīna kaut solīti panākusi pretī, varbūt viss pagrieztos citādāk. Nebija jau viņa ne slinka, ne strīdīga. Laikam jau mājas sajūta Ozolos viņai neradās, tāpēc arī aizskrēja kā vēja pūsta pie tā invalīda, mākslinieka Āra. Te sava vaina bija laikus jāuzņemas arī Gustei. Par daudz viņa bija maisījusies jauno dzīvē, par daudz bieži apvainojusies un uztiepusi savu. Vai tad viņa pati nebija galu galā vainīga, ka toreiz, ar Askoldu iepazīstinādama, tieši vai netieši saveda Alīnu arī kopā ar Arvisa pusbrāli? Un nu dēls grauž vai elkoņus, jo viņa sieva izvēlējusies par draudziņu paša pusbrāli un no mājas projām tik daudzus gadus. Kas tagad nekaitētu, ja vedekliņa pienāktu pie viņas slimības gultas un mīļā balsī noprasītu: “Māt, vai tev ko nevajag? Vai tev šodien ir jau labāk? Vai nesakārtot ērtāk gultu? Ko tu gribēsi brokastīs?” Tik vienkāršus jautājumus Gustei gribētos no vedeklas mutes dzirdēt. Tad viņa teiktu: “Paldies, meitiņ, man ir daudz labāk, piesēdies uz gultas maliņas, parunāsimies!”
Tomēr tagad viņai nav ko par meitiņu uzrunāt un tas tā sāp! Arī viņu vedekla nav mīļi uzrunājusi: ne par māti, ne pat par vīra māti. Guste nevar atcerēties, kā viņu Alīna ir uzrunājusi. Laikam jau – nekā. Jūs! Un viss. Varbūt paretam, kad jāpasauc pa gabalu: Arvisa māt! Asaras izsprāgst kā pupas no pārkaltušas pāksts. Lai paliktu vieglāk, Guste paraud, pašņukst, taču gaidītais vieglums nenāk. Vai vedekla kaut reizi tagad par Gusti ko labu iedomā, vai joprojām Alīnas sirds viņai aizslēgta deviņām atslēgām un viņa skaitās tikai vīra māte – velna māte, kāda arī patiesībā bijusi? Nolādētais pašlepnums liedzis kaut solīti panākt vedeklai pretī un reizēm pamanīt, ka viņai arī ir grūti darīt visus tos Ozolu lauku darbus, kas bijuši pat pieradušam zemniekam par smagu, kur nu vēl pilsētas bērnam. Apzeltīt viņu vajadzēja! Arvisu biežāk sarāt vajadzēja, kad sievai pāri darīja, sevišķi jau kad ar to nenormālo dzeršanu plosījās. Taču laikam jau tā pati greizsirdība Gusti traucēja no pašas pirmās tikšanās reizes. Dēls toreiz likās tikpat kā nozagts, no viņas – Gustes – klēpja ar viltu izmānīts. Paldies vajadzēja sacīt, ka viņa bija Arvisu iemīlējusi, ne pūcēties un mūžīgi tēlot neapmierināto, apvainoto, atstumto. Kā Irbe prata znota sirdi mīkstu padarīt? Kāpēc viņa neuzmetās par kritizieri pat tad, kad Arviss jau bija dzeršanas netikuma pārņemts? Smagākais, kā viņa izteica savu nepatiku, bija klusēšana, aiziešana no vietas, kur strīds grasījās izcelties. Vai Irbe nemaz nebija greizsirdīga vai savas jūtas neprata izrādīt? Viņai taču arī Alīna bija mīļmeitiņa, dzimusi vēlīnos gados otrajā laulībā.
Guste, pie sevis par visu tā atklāti domājot, ir piekususi, ļoti piekususi. Tas laikam no rīta porcijā iedzertajām nervu zālēm. Uznāk miegs, un atmiņu un pārdomu lapas tikpat kā dūnas aizlido pa vējam. Miegs laikam ir kā īslaicīga nomiršana.
Kad viņa no jauna pamostas, ir pēcpusdiena. Liekas, kāds ver smagās priekšistabas durvis. Balvis ir pārnācis no skolas un, neiegriezies pie vecāsmātes, piesit savas istabas durvis. Vai tad nevarēja ienākt uzreiz viņas istabā, līdzko soma no muguras noņemta, izsaukties savu: čau! Vai tad arī mazdēlam viņa nav bijusi gana laba? Vai viņš nemaz neuztraucas par viņas veselību? Kad bija mazāks, tad gan sēdēja bieži viņas istabā, cilāja viņas rotaslietas, prasīja par apskatāmajiem nieciņiem, saktiņām un sprādzītēm, kur tās liekamas un kur pirktas. Spēlējās ar savām rotaļlietām vai pa pusdienai tepat krāsns priekšā. Kur tas laiks kā vairs neatsēžas uz siltā mūriņa, pieglaužoties Gustes sānam. Kopš māte ir projām, viņam sirds pret Gusti arī liekas aizslēgta.
