Mēs, cilvēki, esam nedaudz dīvaini, jo mēdzam gausties par tādām lietām, par ko patiesībā nemaz nav vērts gausties.
Mēs, cilvēki, esam nedaudz dīvaini, jo mēdzam gausties par tādām lietām, par ko patiesībā nemaz nav vērts gausties. Un tikai brīžos, kad ieraugām kāda cita cilvēka milzīgo nelaimi un sāpes, spējam apjaust, ka par mūsu ikdienas sīkajām problēmām patiesībā nemaz nav vērts pārāk satraukties.
Lai cilvēks varētu normāli dzīvot, strādāt, priecāties par dzīvi, viņam ir jābūt veselam, ir jāzina, ka viss ir kārtībā ar viņa tuviniekiem, bērniem, tomēr pasaule ir netaisnīga, un daudziem cilvēkiem ir jāmācās dzīvot citādāk, jāmācās dzīvot no jauna. Līdzās mums, veselajiem cilvēkiem, dzīvo arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. Un viņi tiešām dzīvo! Apbrīnojama ir šo cilvēku izturība un spēja, aizmirstot par savu nelaimi, priecāties par katru skaisto dzīves brīdi. Vārdos neaprakstāma ir arī tā mīlestība un rūpes, kādas šie dzīves pabērni saņem no viņu mīļajiem cilvēkiem. Tiem, kas nekad dzīvē nav saskāries ar nepieciešamību kontaktēties ar šādiem cilvēkiem, ir grūti viņus pieņemt, jo mēs nesaprotam, kādi ir šie cilvēki, mēs nezinām, kā pret viņiem izturēties, kāda ir viņu pasaule, tomēr jāatceras, ka arī cilvēki ar īpašām vajadzībām ir tikai un vienīgi cilvēki, kam tāpat kā mums ir nepieciešama uzmanība, rūpes un mīlestība, arī viņi vēlas priecāties, baudīt dzīvi un, protams, dot kādu daļiņu no sevis arī citiem – bagātināt citus. Viņiem nav nepieciešama tikai līdzjūtība, viņiem ir vajadzīga sapratne.
Kādreiz par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tika runāts ļoti maz, tādēļ šķita, ka šādu cilvēku starp mums nav, bet patiesībā viņu ir pietiekami daudz. Turklāt mēs neviens ne no kā neesam pasargāti… Es bieži esmu domājusi, kāpēc dzīve ir tik nežēlīga, kāpēc liktenis daudziem cilvēkiem uzliek milzīgus pārbaudījumus, bet citiem ļauj dzīvot, ne par ko neuztraucoties. Un kāpēc vislielākās nelaimes notiek ar cilvēkiem, kas citiem ir darījuši daudz laba? Uz šiem jautājumiem laikam atbildi nebūs iespējams rast… Par dažādiem dzīves pāridarījumiem nākas dzirdēt ik dienu, bet apbrīnojama ir šo cilvēku spēja nesabrukt, saņemties un nostāties pretī likteņa triecieniem, spēja būt optimistiskiem, spēja cīnīties par savu dzīvi, par savām iespējām. Tikai tad, kad esi redzējis, cik sīksts tomēr var būt cilvēks, cik ļoti viņš cīnās par sevi, tikai tad saproti, cik nozīmīga ir dzīvība, un tikai tad spēj novērtēt to, kas tev ir dots.
