Šķiet, annēnietes Initas Smirnovas patiesā būtība atklājas tad, kad viņa smej savus jaukos, dzidros smieklus un apbur ar tiem.
Šķiet, annēnietes Initas Smirnovas patiesā būtība atklājas tad, kad viņa smej savus jaukos, dzidros smieklus un apbur ar tiem. Citādāk teiktu – vienkārša lauku sieviete, kurā kā katrā slēpjas viņai vien zināmas emocijas, pārdzīvojumi, kas palīdzējuši veidot attieksmi pret dzīvi.
Astoņdesmitajos gados Initu darba gaitas atvedušas uz Annas pagastu, kolhozu “Umara”. Bijusi fermas pārzine, veterinārfeldšere un veikusi cūku kompleksa vadītājas pienākumus, jo Smiltenes sovhoztehnikumā ieguvusi veterinārfeldšeres izglītību.
“Toreiz bija arī tāda nostāja – tu esi slaucējas meita, tāpēc profesija jāsaista ar kaut ko līdzīgu. Mamma bērnībā zināja: ja esmu pazudusi, tad meita jāmeklē pie govīm fermā,” stāsta I.Smirnova. Kad sākās juku laiki un kolhozi izputēja, arī Inita palikusi bez darba. Tad kādu laiku darbojusies tikai savā saimniecībā.
Pietrūkst izvēlētās profesijas
Jau sesto gadu Initas darba gaitas saistītas ar tirdzniecību – viņa ir pārdevēja. “Man pietrūkst izvēlētās profesijas, jo dzīvnieki man patīk,” atzīst Inita. Tomēr visvairāk viņa nožēlojot, ka nav ieguvusi augstāko izglītību. Savulaik iestājusies Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, lai studētu veterināriju, taču mācības pametusi. Pietrūcis pacietības. Viņa ir gandarīta, ka izdevies izskolot meitu Evitu, lai gan tas nav nācies viegli materiālo problēmu dēļ. Inita nesūdzas par pārdevējas darbu, jo tas saistīts ar cilvēkiem. “Tomēr cilvēki ir atšķirīgi, ar dažādu enerģiju, ir tādi, kas vēlas ne tikai iepirkties, bet arī parunāties. Es visu uzņemu sevī un pārdzīvoju,” uzsver I.Smirnova.
Grib būt vecmāmiņa
Inita sevi uzskata par annēnieti, lai gan dzimtā puse ir Beja. Uz turieni viņai iznākot reti aizbraukt. Initas ģimene ir meita Evita, kura dzīvo un strādā Rīgā, mamma un draugs Dzintars. “Meitai ir 24 gadi, neiznāk tik bieži satikties kā gribētos. Ļoti gribētu mazbērnus, esmu tam nobriedusi. Citas sievietes manā vecumā jau divreiz kļuvušas par vecmāmiņām,” atklāj annēniete.
Pirmo reizi Inita apprecējusies 18 gadu vecumā, taču kopdzīve nav izdevusies. Viņai šķiet, ka padomju laika nepareizā audzināšana vainojama pie agrajām laulībām. “Tagad jaunatne citādāk dara, ir gudrāka, nekā bijām mēs,” ir pārliecināta Inita.
Saņem vienu pēc otra
Arī pēc tam personīgajā dzīvē Initai bijis ne mazums pārdzīvojumu. Licies, ka dzīve nokārtojusies, taču nācis viens trieciens pēc otra. Pirms sešiem gadiem sieviete zaudējusi otro dzīvesbiedru Aivaru. “Kopā bijām 15 gadus, labi dzīvojām. Divus gadus pirms viņa zaudēju brāli Centi, pirms tam tētis traģiski aizgāja no dzīves,” stāsta viņa. Pazīstami cilvēki Initai teikuši, ka pēc daudzām nelaimēm viņa esot izmainījusies. Inita spriež, ka agrākais dzīvesprieks esot zudis. Viņa sevi mīļi dēvē par mājas kaķi. “Patīk vientulība un klusums. Viena pati jūtos vislabāk. Vasarā patīk izstaigāties pa mežu. Mājas cilvēkam dod drošības sajūtu. Iespējams, ka vientulību mīl darba dēļ, jo tajā ir nepārtraukta saskare ar cilvēkiem,” atzīst I.Smirnova. Inita uzskata, ka par dzīvi nevajag žēloties, jo citiem klājas grūtāk.
Iejūtas dažādās lomās
Inita jokojot sevi sauc par aktrisi, jo pirms sešiem gadiem viņu uzaicināja darboties pagasta dramatiskajā kolektīvā. “Patīk iejusties dažādās lomās. Parasti iestudējam komēdijas, lai skatītāji var pasmieties, nopietnas lugas neviens nevēlas skatīties. Reizēm, protams, negribas pēc darba iet uz mēģinājumiem, taču ir prieks, ja ar kolektīvu varam aizbraukt uzstāties un kopīgi patusēt,” uzsver Inita. Visvairāk patīkot luga “Ak, šī jaukā dzīve”, kurā Inita tēlojot kalponi, kas dabūjot saimnieka dēlu.
No sākuma bijis grūti iejusties dažādās lomās, taču ar laiku pieradusi darboties uz skatuves un vairs nejūtot, ka zālē sēž publika. “Nevar dzīvot tikai vienā ritmā – darbs un mājas, mājas un darbs. Vajag kaut kur izklaidēties. Tagad bez teātra būtu grūti iztikt. Kolhozu gados dziedāju pagasta sieviešu ansamblī, arī dejoju jauniešu deju kolektīvā, jo kultūras dzīve Annas pagastā bija aktīva,” spriež Inita. Annēnietei īpaši tuvi ir zemes darbi, bet sajūsmu neizraisa ēst gatavošana.
Par sevi nekad nedomā
“Esmu straujas dabas cilvēks, bet attiecībās ar citiem esmu mierīga. Protu aizsvilties un pastāvēt par sevi, bet biežāk tomēr noklusēju,” uzskata I.Smirnova. Inita spriež, ka līdz šim par sevi ir maz domājusi. “Vienmēr esmu ziedojusies kāda tuvinieka labā, sevi atstājusi novārtā. Varbūt tagad ir pienācis laiks to darīt, lai gan ir grūti iziet no ierastām sliedēm,” uzskata Inita. Vakaros viņa nododas grāmatu lasīšanai, īpaši iecienījusi “Lata” romānus. “Vasarā darba mājās ir daudz, bet ziemā, kā es smejos, ir tikai dīvāns, televizors un ledusskapis. Vienmēr noskatos raidījumu “Bez tabu”, bet kaitina ziepju operas,” saka Inita. Viņai patīk ziedi, taču dzimšanas dienu un vārdadienu Inita svin gada nogalē – 27.decembrī, kad svinami arī svētki, tāpēc tie dāvanā parasti izpaliek. Initai draugu neesot daudz, jo viņa īpaši neuzticas cilvēkiem. Kāpēc? To Inita neprotot izskaidrot.
