“Esmu līdz ausīm mākslā,” par sevi joko topošā keramiķe, jaunalūksniete Ieva Birzgale.
“Esmu līdz ausīm mākslā,” par sevi joko topošā keramiķe, jaunalūksniete Ieva Birzgale. Viņa ir jauna, optimistiska un talantīga jauniete, kas skaidri zina, ko vēlas sasniegt arī tad, ja tas nav viegli.
Šis viņai ir pēdējais mācību gads Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā, kur būs iegūta gan vidējā izglītība, gan keramiķes prasmes. Ieva vērtē, ka māksla ir ļāvusi viņai sevi pilnveidot, darījusi bagātāku garīgo pasauli un izpratni par lietām, parādībām. Viņa ir pārliecināta, ka citiem cilvēkiem vajag dot pozitīvo, jo tad tas atgriežas arī pie paša.
“Ir dienas, kad varu smaidīt no nekā. Varu smaidot pasveicināt pārdevēju Rīgas veikalā un radīt viņā lielu, lielu izbrīnu. Ja, aizejot no veikala, redzu, ka arī pārdevēja sāk smaidīt, esmu gandarīta. Man patīk dot citam, ja redzu, ka tas viņu dara laimīgu,” saka Ieva.
Jau mācoties Bejas pamatskolā, viņa bija sabiedriski aktīva un centīga, paralēli mācībām apmeklēja arī Alūksnes mākslas skolu. Ieva ir starp tiem jauniešiem, kuri jau pamatskolā zina, ar ko vēlas saistīt savu dzīvi. Pēc 9.klases absolvēšanas viņa devās uz Rīgas dizaina un mākslas vidusskolu, kā specializāciju izvēlējās keramikas novirzienu un par savu izvēli tagad ir gandarīta.
“Man būtu žēl veltīt laiku tikai vidējās izglītības iegūšanai, tādēļ izvēlējos varbūt grūtāko ceļu, paralēli apgūstot arī specialitāti. Neesmu burta kalps, jo mācos tādēļ, ka tas ir vajadzīgs. Nu ir pēdējie pieci mēneši līdz diploma saņemšanai. Pašlaik rūpīgi strādāju pie diplomdarba, kura laikā veidošu gaismas ķermeņus, tādēļ man ir sācies karstais darba laiks, lai gan ārā ir auksts,” joko Ieva.
Veido unikālus darbus
Ieva vērtē, ka māls ir materiāls savu ideju izpaušanai, lai arī strādāt ar mālu nav viegli. To pierāda arī tas, ka Latvijā ir maz sieviešu keramiķu. Ieva uzsver, ka latviešiem keramika galvenokārt asociējas ar latgaliešu podiem un svečturiem zaļganbrūnos toņos, bet dizaina un mākslas vidusskolā viņai ir iespēja apgūt prasmes keramikā ar specializāciju dizainā.
“Ar tīro, brūno mālu mēs skolā strādājam tikai pusotru gadu, bet pēc tam darbojamies ar porcelānu. Manuprāt, keramika ir ļoti daudzveidīga, jo tā ir iespēja strādāt ar plastilīnu, porcelānu, akmens masām, koku un citu materiālu. Mana kursa priekšrocība šajā skolā ir tā, ka mēs ne tikai veidojam projektus, bet arī īstenojam tos praktiski. Jāatzīst, ka būs žēl šķirties no kursabiedriem, jo kopā esam daudz paveikuši, attīstījuši jaunas idejas, ko citi pirms mums neuzdrošinājās. Pat skolotāji reizēm ir neizpratnē par mūsu iecerēm, bet, kad tās ir īstenotas, ir neizsakāmi priecīgi. Skolotāji šajā skolā ir burvīgi un liek justies kā otrās mājās,” saka I.Birzgale.
Pēdējā pusgadā viņa skolā strādāja ar putuplastu, kas pēc apstrādes ar speciālām krāsām izskatās kā plastmasa. “Ja mums liktu izremontēt kādu telpu – arī to varētu, jo skolā apgūstam gan špaktelēšanu, slīpēšanu, gan līmēšanu un citu. Mēs parasti esam visbiežākie apmeklētāji būvmateriālu veikalos un izstādēs. Daudzi mūsu uzdevumi ir saistīti ar vēsturiskiem izrakumiem, no kuriem iespaidojamies un veidojam arī savus darbus, kas bieži ir lieli un iespaidīgi. Reizēm pašai šķiet, ka mazām cilvēka rokām ko tādu paveikt – tas ir unikāli,” atzīst Ieva.
Liek sev augstu latiņu
I.Birzgale neslēpj, ka pret saviem darbiem ir ļoti paškritiska, tomēr ir arī mīļākie darbi – grīdas vāzes uz speciāliem paliktņiem, augļu trauki un porcelāna pudeles. “Man savos darbos gribas panākt maksimālu smalkumu, redzot lielu formu. Reizēm uzlieku sev tik augstu latiņu, ka pēc tam ar pūlēm rāpjos tai pāri. Es vienmēr gribu izveidot maksimāli labu darbu. Uzskatu, ka tas nav slikti, ja vēlas tiekties pēc arvien labāka rezultāta. Taču man arī ļoti vajag cilvēku atzinību, jo tas dod enerģiju turpmākajam darbam. Uzskatu, ka keramika nevarētu iztikt bez floristikas, tādēļ, veidojot savus keramikas darbus, vienmēr iztēlojos, kā tie saskanēs ar ziediem,” atzīst Ieva.
Viņa apliecina, ka mākslinieks nevar strādāt tad, kad vajag, bet kad ir iedvesma. Arī pašai ne vienmēr tā ir. Reizēm gribas ierauties stūrītī un neko nedarīt. Toties tad sākas pastaigu laiks.
“Man patīk pavasaris Rīgā, jo dzīvoju pie skaista parka, kur pavasaros pēkšņi zeme top debesīs! Tas ir apbrīnojami, jo vienā rītā visa zeme ir zila, kā nosēta ar zilajām vizbulītēm. Un kāda smarža..! Tad arī rodas iedvesma. To var gūt arī, staigājot pa Vecrīgu. Uzskatu, ka mākslā ir neiespējami izdomāt ko jaunu, bet gan līdzīgu. Lai iedvesmotos, daudz šķirstu žurnālus. Ir arī tā, ka ideja rodas, naktī pamostoties. Es iedvesmojos arī no savas vecmammas. Sarunas ar viņu uz mani ir atstājušas lielu iespaidu, ko atklāju tikai nesen. Viņa zina daudzas aktualitātes, un pie viņas varu vērsties pat pēc konsultācijas angļu valodā. Es gribu viņas doto paturēt sevī un pēc tam nodot tālāk,” lepojas Ieva.
Prot paveikt neiespējamo
Ieva atzīst, ka katrā pilsētā, veikalā lietas redz ar “dizainera aci”. Viņai nepatika, kā šogad Rīga bija izrotāta Ziemassvētkiem un Jaungadam, toties ir sajūsmā par to, kāda šajā laikā izskatījās Alūksne. To viņa raksturo īsi – kā pasakā!
“Rīgā dzīvot es negribētu. Man tā ir pilsēta, kur var iegūt tikai labu izglītību. Rīgā pretī nāk tikai noguruši cilvēki, kas nesmaida, nav mīļuma un gaišuma, kas valda Alūksnē. Man gribas palīdzēt Alūksnei, tādēļ savu nākotni saistu ar šo pilsētu. Gan jau es izdomāšu, kā mācīties tālāk, dzīvojot Alūksnē. Pašlaik gan man negribas domāt par tālākizglītošanos, jo no šā procesa esmu nogurusi. Es nebūtu izturējusi grūto mācību laiku Rīgā, ja regulāri nebrauktu uz mājām, netiktos ar ģimeni un draugiem. Esmu ļoti emocionāla un jūtīga, man ir vajadzīgi savi tuvie cilvēki. Man daudz nozīmē draugi. Kopīgi mēs bieži esam sastopami laukos, darbībā, arī zaļumballēs, bet ne pilsētā uz akmeņiem. Lielu atbalstu ir sniedzis mans draugs Sandis,” viņa saka.
Jau līdz šim rajonā daudzviet esam varējuši vērot Ievas darbus, jo viņa tos ir veidojusi gan kā floriste, gan dekoratore. Pēdējais lielākais viņas noformējuma darbs bija skatāms pasākumā “Mis un Misters Alūksne 2005”. Dekorācijas šim konkursam Ieva veidoja kopā ar saviem draugiem.
“Apvienot mācības ar šādu darbu nebija viegli, bet – mēs to paveicām. Kopīgi esam dekorējuši arī Zvārtavas pili kāzām, automašīnas, baznīcu Ziemassvētku dievkalpojumam un citu. Manī ir neizskaidrojams dzinulis, kas mudina pierādīt, ka var izdarīt arī to, kas reizēm šķiet neiespējams. Ne vienmēr vajag daudz līdzekļu – galvenais ir ideja. Manuprāt, ir svarīgi, lai cilvēks varētu sevi izpaust ne tikai mācībās, bet arī skaistos darbos,” uzskata Ieva.
Grib darīt lielas lietas
Ievai ir jau savi plāni šai vasarai, tos gan pagaidām nevēlas atklāt. Vēl tagad viņai ir saglabājušās patīkamas atmiņas par mācību laiku Alūksnes mākslas skolā, tās pedagogiem, un nav izslēgts, ka ar šo iestādi Ieva būs saistīta arī turpmāk.
“Esmu pārliecināta, ka arī Alūksne tuvākajā laikā attīstīsies. Uzskatu, ka Rīgā var dzīvot tie, kam patīk izklaides. Es nepiederu šiem cilvēkiem, tāpēc tur nav mana vieta. Man turpretī patīk izstādes, opera. Turklāt starp Rīgu un Alūksni ir Cēsis. Ja man neizdosies šeit īstenot savas ieceres, pieļauju, ka varētu dzīvot Cēsīs. Ir grūti pateikt, kā Alūksnei piesaistīt jaunos speciālistus. Daudzi jaunieši vēlas studēt ārvalstīs prestižās skolās, pēc tam tur atrod arī darbu un izveido ģimeni. Un to nevar nosodīt. Uzskatu, ka cilvēkam ir jābūt mīlestībai pret vietu, no kuras esi nācis, un cerībai – tad var atnākt atpakaļ,” spriež Ieva.
Viņa atzīst, ka arī pati daudzreiz ir vīlusies cerībās, tomēr radusi spēku saņemties. Viņai ir bažas par nākamo paaudzi – tiem, kam tagad ir apmēram 15 gadu un zems intelekta līmenis. “Diemžēl arī mākslā ir zemāks līmenis – tagad aktuāls ir mākslinieka brīvais vizuālais tēls. Mākslinieki paliek klusa, pelēka tauta, kas savā būtībā ir mākslinieki, bet cenšas sevi neizrādīt. Cilvēki tagad ir kļuvuši skarbāki un iznīcina paši sevi – gan iekšēji, gan ārēji. Varbūt tas ir naudas dēļ. Sevī es negribu to ielaist,” uzsver Ieva.
Pēc 20 gadiem viņa sevi iztēlojas kā mīļu sievu savam vīram, gādīgu mammu un laimīgu sievieti, kas īstenojusi daļu savu ideju un ir ideju pārpilna nākotnei. “Pasaulē trūkst cilvēku, kas attīsta lietas, bet es gribu būt starp tiem. Tomēr arī šajā procesā man vajadzēs kādu, kas piemet pagalīti,” saka Ieva.
