Atceras: vienotību un ideālus.
Atceras: vienotību un ideālus
Kolberģa mežniecības mežziņa vietnieks Andris Mičulis smaida, atceroties barikāžu laiku. Toreiz esot bijis jauns, tāpēc entuziasma bijis vairāk. Nē, viņš nejūtas kā varonis. Daudzi brauca aizstāvēt valsts neatkarībai svarīgākās valsts varas, energoresursu nodrošināšanas un sakaru iestādes, tāpēc nebija pat domas palikt mājās.
“Biju tikai vienu naktī Rīgā, jo mainījāmies. No Jaunalūksnes pagasta pilnu autobusu ar cilvēkiem aizveda un citus atkal atveda. Stāvējām pie VEF tilta. Kurinājām ugunskurus un dziedājām. Kopā ar mums bija kurzemnieki, viņi bija kareivīgāk noskaņoti, turklāt sagatavojuši arī smago tehniku, ar ko vajadzības gadījumā aizšķērsot ielu,” atceras Andris.
Daudz kas ir aizmirsts, bet tā brīža sajūtas saglabājas dzīvas. Tādu īpašu vārdos neizsakāmu vienotību A.Mičulis jutis varbūt vēl vienīgi Baltijas valstu dziesmu svētkos. Protams, no mājas līdzi bija maizītes. Tomēr varētu arī iztikt bez tām, jo rīdzinieki nepārtraukti nesa siltu tēju, pat zupu, cimdus un zeķes, lai barikāžu aizstāvji būtu paēduši un nesaltu. Tiesa, maz ir piepildījies no tā, par ko pie ugunskuriem sapņoja visi. “Likās, ka pietiks iegūt valsts neatkarību un dzīve kļūs labāka. Tā, protams, uzreiz nevarēja būt, bet neviens nevēlējās, lai brīvajā Latvijā būt bezdibenis starp bagātajiem un nabagajiem. Kāpēc mūsu kaimiņiem igauņiem ir augstāks dzīves līmenis? Vai mēs esam sliktāki?” spriež Andris. Tomēr vilšanās nenozīmē, ka līdzīgā situācijā viņš vairs neietu uz barikādēm. Ideāli ir tāli no realitātes, tomēr tie ir jāaizstāv.
