Pirms 15 gadiem Einārs Haks bija Annas pagasta kolhoza “Umara” mežsargs, bet tagad ir pats sev saimnieks zemnieku saimniecībā “Liepas”.
Pirms 15 gadiem Einārs Haks bija Annas pagasta kolhoza “Umara” mežsargs, bet tagad ir pats sev saimnieks zemnieku saimniecībā “Liepas”. Neatkarīgas Latvijas ideja bija tas, kas arī viņu pirms 15 gadiem mudināja doties uz barikādēm Rīgā un cīnīties par savas tautas brīvību.
E.Haks atzīst, ka toreiz ne mirkli nav šaubījies – braukt vai ne, jo bija jābrauc. Tagad pats ar savu dzīvi neatkarīgā Latvijā ir apmierināts. “Uzskatu, ja kaut ko neesmu sasniedzis, kā gribējies, tad tā ir tikai paša vaina,” viņš saka.
Sākoties Atmodai, E.Haku Annas pagastā ievēlēja par Tautas frontes vadītāju, un kopā ar citiem domubiedriem tika uzsākta aktīva darbība. Brauca arī uz visiem sākotnējiem Atmodas laika pasākumiem Rīgā. Kad tautai izskanēja aicinājums doties uz barikādēm, sāka gatavoties bez domāšanas – citādi nemaz nevarēja būt! Gatavojoties braucienam uz barikādēm, speciāli nokāva vislabāk baroto cūku, ko aizgādāja uz Rīgu. Meža brigādes vīri sagatavoja malku ugunskuriem.
“Es gan barikādēs pavadīju tikai divas dienas, bet uzskatu, ka Rīgā šajā laikā pie ugunskuriem valdīja draudzīga un brālīga gaisotne. Latviešu tauta bija vienota gan fiziski, gan garīgi. Bija pat daži krievu tautības cilvēki, kas par neatkarību stāvēja barikādēs kopā ar latviešiem,” atceras E.Haks.
Viņš atklāj, ka pašam jau kopš jaunības ir bijusi pārliecība, ka Latvija agrāk vai vēlāk būs brīva un neatkarīga. Neatkarības ideja viņam jau sen bija skaidra, jo zināja, ka tauta nevar būt apspiesta mūžīgi.
“Ņemot vērā reliģiju, jaunībā man izdevās izvairīties no oktobrēnu, pionieru un komjauniešu organizācijām, par partijām nemaz nerunājot. Savā ziņā cietu no tā, arī armijā tā dēļ izjutu diskrimināciju, bet tas viss tika pārdzīvots. Visu šo laiku manī bija nacionālā pārliecība, tikai gaidīju brīdi, kad īstenosies neatkarības ideja. Līdz tam taču mēs visi dzīvojām tik apspiesti – uz ārzemēm aizbraukt nevarēja, izņemot Padomju Savienības valstis, bija jāpakļaujas talonu sistēmai. It īpaši pēdējos gados pirms Atmodas mani ļoti kaitināja ekonomiskā situācija. Mēs visi sapratām, ka dzīvojam slikti, ka veikalā bez blata neko labu un vērtīgu nopirkt nevarēja. Nomāca arī braukāšana uz Igauniju pēc lētajām desām, jo mums to nebija, un komunistiskās partijas visvarenība,” norāda E.Haks.
Viņš vērtē, ka pamatmērķi, par ko toreiz latviešu tauta stāvēja barikādēs, ir piepildījušies. Tagad Latvijā ir daudzpartiju sistēma un katrs nevar rīkoties, kā grib, nerēķinoties ar pārējiem. Arī valsts robeža ir atvērta brīvai kustībai katram, kas to vēlas. “Mums ir arī cilvēka cienīga pārtikas, apģērba un sadzīves preču iegāde. Toreiz mums visiem bija sauklis uz lūpām: “Kaut vai pastalās, bet brīvi!” Brīvību mēs esam ieguvuši. Uzskatu, ka katrs pats esam sava likteņa kalējs un no pašu prasmēm ir atkarīgs, kādu labklājību esam ieguvuši šajā pārejas laikā. Vienīgi pārejas laiks mums varbūt ir ieildzis. Manuprāt, ja agrāk darbā varēja arī “gurķoties”, tad tagad ir tā: vai nu strādā cītīgi un labi dzīvo, vai nestrādā un dzīvo slikti. Mums taču Latvijā tagad ir diezgan daudz labu zemnieku, kas arvien paplašinās. Arī Alūksnes rajonā tam ir pozitīvi piemēri, tādēļ nevaram teikt, ka nav iespēju izaugsmei. Vajag tikai darīt un izmantot šīs iespējas. Vienīgi cilvēki tagad ir skarbāki, nav tik draudzīgi kā agrāk,” spriež E.Haks.
