Turpinās no 14.janvāra. Netālu no Maskavas no abām vagonu pusēm pienāca sargi un pavēlēja sagatavot dokumentus. Mēs ar mammu zaudējām valodu, laikam jau izskatījāmies ne visai labi.
(Turpinās no 14.janvāra)
Netālu no Maskavas no abām vagonu pusēm pienāca sargi un pavēlēja sagatavot dokumentus.
Mēs ar mammu zaudējām valodu, laikam jau izskatījāmies ne visai labi. Piepeši no viena vagona gala viens sargs uzliedza: “Viss kārtībā, nāc šurp!” Miliči pagāja mums garām. Arī ģeologi bija par mums norūpējušies. Iebraucot Maskavā, trīs puiši ģeologi savāca savas mantas un aizgāja, bet viens no viņiem mums palīdzēja nokļūt līdz Rīgas stacijai un nopirkt biļetes uz Rīgu. Paldies labajiem cilvēkiem!
1947.gada 6.oktobrī iebraucām Rīgā. Pāris dienu padzīvojām pie tēva brālēna un tad devāmies uz Alūksni, arī pie tēva brālēna – Sašas Zaķa. Uz gultām bija mūsu segas, mugurā bija mūsu mātes un tēva drēbes. Saša bija dziļi nelaimīgs, mūs ieraugot. Paldies Ainas Caunes vectēvam, mūsu tēva brālēnam par ziņu, kur mūsu mantas tikušas aizvestas pēc izsūtīšanas! Tā mēs tikām pie dažām gultām un dažiem drēbju gabaliem. Aizgājām uz manām tēva mājām. Tur pretī mums iznāca sieviete, runāja ar mums latgaļu valodā. Kad pateicām, kas mēs esam, nelaida mājā, nedeva arī ūdeni padzerties, lai dzerot no grāvja.
Pirmo ziemu mēs nodzīvojām nelielā mājiņā, Pils ielas malā netālu no mācītājmuižas – Cepurnieka īpašumā. Tur neviens nedzīvoja, un mēs iekārtojāmies vienā istabiņā. Lai plīti nekurinātu, tās durvis bija aizplombētas, mēs to kurinājām no augšas, ieliekot malku caur riņķiem. Bija auksti un nepatīkami. Par laimi, atradās vecu avīžu sainis. Sameklējām miltus, sagatavojām līmi un ar avīzēm, liekot tās vairākās kārtās, izlīmējām istabiņas sienas, griestus un grīdu. Telpā kļuva siltāks.
Sāku strādāt apdrošināšanas uzņēmumā. Tur strādāja jauns, stalts puisis Imants Podegrads, kurš kā kulaka dēls augstskolā nebija uzņemts. No augstskolas dokumentus viņš bija saņēmis 30.augustā, lai citās mācību iestādēs nevarētu iestāties. Lūk, tā. Arī man neveicās. Jo apdrošināšanas iestādes direktora sieva panāca, lai mani atlaiž, jo viņas vīrs direktors sēžot uz mana galda un skatoties uz mani. Kaut gan es draudzējos ar Imantu, biju spiesta meklēt darbu citur. Iestājos darbā elevatorā, kur satiku divus gaišus cilvēkus – Brencu slaveno selekcionāru dārznieku Bleieru, kurš bija elevatora vadītājs, un strādnieku Jāni Kļaviņu. Mēs redzējām, kā cilvēkiem atņēma pēdējo labību, kā Bejas pilnvarotais pārstāvis Polna stāvēja klāt pie kuļmašīnas, lai tikai zemniekiem nepaliktu graudi. Viņš pat pavadīja pajūgus līdz Alūksnei, lai tikai kas nepaliek zemniekam.
1948.gada 24.jūlijā es ar Imantu Podegradu apprecējos. Īss bija mūsu laimes ceļš.
(Turpmāk – vēl)
Pierakstījis Gunārs Ozoliņš
