Ir brīži, kad cilvēkam, izvērtējot savu dzīvi un notikumus tajā, gribas rast atbildes uz jautājumu, kāpēc notiek tieši tā, kā notiek, un ne citādāk.
Ir brīži, kad cilvēkam, izvērtējot savu dzīvi un notikumus tajā, gribas rast atbildes uz jautājumu, kāpēc notiek tieši tā, kā notiek, un ne citādāk.
Kāpēc mums jāiepazīst ne tikai labi un godīgi cilvēki, bet arī krāpnieki un pāridarītāji? Kāpēc reizēm brīžos, kad gaidām notiekam brīnumus, notiek kas slikts? Kāpēc baltajai svītrai dzīvē vienmēr seko melnā? Deivids Vatsons ir teicis: “Mūsu dzīves gan individuāli, gan kopībā ir līdzīgas gadalaikiem. Vienmēr nevar būt ražas laiks. “Pastāvīga saules spīdēšana rada tuksnesi,”” saka kāds gudrs arābu sakāmvārds. Mums ir nepieciešama aukstā, bargā ziema; mums ir nepieciešams lietus. Bet šajās nemīlīgajās dienās mums ir nepieciešama arī cerība uz pavasari un vasaru: “Ja atnāk ziema, vai ir vairs tālu pavasaris?”””
Vai tiešām tas tā ir tāpēc, lai cilvēks nepierod tikai pie labiem notikumiem, lai viņam ir vēlme tiekties pretī kaut kam labākam, gaidīt, ticēt un cerēt, ka pienāks brīdis, kad būs labāk? Vai tas viss notiek, lai mācītu mūs? Tā dzīve ir iekārtota, ka notiek gan labais, gan sliktais, tā ir ikdiena, un mēs to nevaram mainīt. Mēs dzīvojam tikai vienreiz. Lai arī kā mēs to vēlētos, nav iespējams pagriezt laiku atpakaļ un dzīvi sākt dzīvot no sākuma, tā ir tikai viena. Ir jādzīvo tālāk, jāgūst atkal jauna pieredze, jāpriecājas brīžos, kad varam priecāties, jāraud, kad sirdi māc skumjas, jātiecas pretī labākai dzīvei, jādomā pozitīvas domas, nav vērts sevi šaustīt un domāt, kā būtu, ja būtu. Lai arī tas viss šķiet pašsaprotami, tomēr reizēm ir grūti pārdzīvot kādu zaudējumu, izprast, kāpēc vēlēšanās nav piepildījusies, pārvarēt sāpes. Un tomēr jādzīvo uz priekšu! Dzīvē vienas durvis aizveras, lai atvērtos nākamās. Laikam jau visa mūsu dzīve sastāv no mazākām un lielākām dzīves telpām. Kad vienā ir palicis par šauru, mēs cenšamies iekarot nākamo, bet atpakaļceļa nav, varam iet tikai vienā virzienā. Kas reiz paveikts, to atpakaļ vairs neiegūt.
Droši vien jaunajā gadā daudzi nolēma, ka šogad daudz ko mainīs savā dzīvē – atmetīs kaitīgus ieradumus, vairāk laika veltīs saviem tuvajiem cilvēkiem, mēģinās kāpt pa karjeras kāpnēm, strādās vai mācīsies cītīgāk, centīsies realizēt sen iecerētus mērķus. Vai to nevaram apsolīt sev arī citā laikā, ne tikai pārkāpjot jaunā gada slieksnim? Cilvēki vienmēr būs ar kaut ko neapmierināti savā dzīvē, turklāt ne vienmēr visiem savas apņemšanās izdosies realizēt. Tomēr tieši tāpēc cilvēka dzīve ir tik interesanta, ka tajā notiek daudz un dažādu notikumu. Šie notikumi padara katru cilvēku neatkārtojamu – ar savu pieredzi, raksturu, ar savām sāpēm, savu prieka un laimes izjūtu.
