Daudz un dažādi statistiski ziņojumi un neapgāžami skaitļi liecina, ka Latvija ir teju vai nabadzīgākā Eiropas Savienības dalībvalsts.
Daudz un dažādi statistiski ziņojumi un neapgāžami skaitļi liecina, ka Latvija ir teju vai nabadzīgākā Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Skaitļi, protams, nemelo, taču arī šajā nebūt ne pozitīvajā statistikā ir savi “gaismas stariņi” un var saredzēt arī melnā tuneļa galu. Vismaz zemkopības nozarē Latvija ne tuvu nav pēdējā vietā – gan pēc apgūto investīciju un atbalsta programmu daudzuma, gan pēc zemnieku saimniecību un lauksaimniecisko ražotāju aktivitātes, gan iekarotajām pozīcijām ES iekšējā tirgū.
2005.gads nav bijis viegls Latvijas lauksaimniecībai – janvāra vētras postījumi, knišļu uzbrukumi Latgales lauksaimniecībai, augusta lietavas, problēmas ar Latvijas cukura ražošanas nozari un Jelgavas cukurfabriku, kas radīja pamatotu satraukumu starp cukurbiešu audzētājiem. Citiem vārdiem sakot, arī šogad lauksaimnieki bijuši pakļauti dažādām riska situācijām. Tomēr – par ko es esmu gandarīts visvairāk – mēs esam spējuši no šīm situācijām izkļūt “sausām kājām”. Tas panākts gan tādēļ, ka lauksaimnieki jau adaptējušies jaunajā ES situācijā, gan tāpēc, ka bijis iespējams operatīvi novirzīt kompensāciju līdzekļus visvairāk apdraudētajām lauksaimnieku kategorijām, gan tāpēc, ka pēdējo trīs gadu laikā kopīgi ar lauksaimniekiem esam izveidojuši stabilu un pat krīzes situācijās spējīgu zemkopības nozares sistēmu.
Tas attiecas uz Zemkopības ministrijas un tās dienestu – Lauku atbalsta dienesta, Pārtikas un veterinārā dienesta un konsultāciju institūciju savstarpējo sadarbību nozares vadībai, gan uz ministrijas un lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes savstarpējo atbalstu un sadarbību. Pat esot Briselē un diskutējot ar citu Eiropas valstu zemkopības ministriem un speciālistiem, esmu dzirdējis tikai pozitīvas atsauksmes par mūsu nozares vadības un lauksaimnieku saprašanos. Tas arī saprotams, jo arī no ministrijas puses esam centušies darīt visu, lai neviens “Eiropas lats” neaizietu garām zemkopības nozarei kopumā un katrai saimniecībai, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu, sakopj savas zemes un grūti strādā, lai noturētos visai saspringtajā lauksaimniecības un pārtikas produktu tirgū.
Par to, kas paveikts, liecina arī skaitļi – 2004.gadā mums izdevās piesaistīt zemkopības nozarei 90 miljonus latu no Eiropas atbalsta programmām, bet šogad šis skaitlis jau iesniedzas trešajā miljonu simtā – 205 miljoni ir tā summa, kas šogad nonākusi Latvijas zemnieku saimniecībā. Gan kā vienotie platībmaksājumi visiem tiem, kas sakopj savu zemi, gan kā konkrētu struktūrfondu projektu finansējums, gan kā Lauku attīstības plāna atbalsta maksājumi. Domāju, ka katra strādājoša zemnieku saimniecība savā maciņā sajutusi ES atbalstu konkrēta latu daudzuma veidā.
Zemkopības nozare 2005.gadā iztikusi bez lieliem satricinājumiem, brīžiem pat šķitis, ka vispārējo politisko skandālu un nemitīgo krīzes situāciju vidē esam tādā kā pabērna lomā – par mums maz runā, maz diskutē un maz raksta avīžu pirmajās lappusēs. Vairāk esam risinājuši konkrētas un labi saprotamas problēmas, risinājuši vienu vai otru praktisku negludumu.
Taču šādam pavērsienam patiesībā ir tikai pozitīvas puses – tas nozīmē, ka nozares attīstība kopumā ir nostādīta uz drošām sliedēm, esam pareizi spējuši prognozēt un izvērtēt to, kā nozarei attīstīties tālāk. Un tagad tikai atliek risināt ne vairs stratēģiskas, bet gan taktiskas problēmas – proti, jebkura attīstība rada arī jaunus izaicinājumus, rada krīzes situācijas, kuras mums kopīgiem spēkiem ir jāatrisina. Vismaz no ministrijas puses esam vienmēr centušies jebkuru problēmu risināt kopīgi ar lauksaimnieku pārstāvjiem, lai Rīgā pieņemtie lēmumi būtu pareizi un izpildāmi arī jebkurā zemnieku saimniecībā.
Nenoliedzami, 2005.gadā ir bijušas arī nopietnas problēmas, taču tās vairāk attiecināmas uz politisko cīņu arēnu – diskusijas ar Eiropu par liekajiem produktu uzkrājumiem, Eiropas cukura nozares reforma, citas kolīzijas. Par laimi, tās vairāk ir diskusijas un krīzes situācijas, kas attiecināmas uz valsts politiku un attiecībām ar citām ES dalībvalstīm, bet tieši neietekmē nozares attīstību, kas arī šogad bijusi gana stabila.
Nodrošināt stabilitāti un ilglaicīgi plānojamu lauksaimniecības attīstību arī turpmāk būs Zemkopības ministrijas galvenais uzdevums. Tas ir īpaši svarīgi Latvijas lauku novadiem, jo joprojām pastāv milzīga atšķirība starp Rīgu un reģioniem. Tādēļ, lai mazinātu šo atšķirību, nepieciešams maksimāli piesaistīt jaunus un jaunus līdzekļus laukiem, izveidot jaunas darbavietas, lai nopelnīt naudu būtu iespējams tepat uz vietas, Latvijā. Jo īpaši svarīga zemkopības nozares stabila attīstība ir arī tādēļ, ka pagaidām neredz galu citai ar reģionu attīstību saistītai diskusijai – reģionālajai reformai. Tāpēc vismaz kāda stabilitāte laukos būtu nepieciešama.
Lai 2006.gads mums visiem nes veiksmi un radošu garu, lai mūsu vislielākie plāni piepildās!
