Stāsts turpinājumos. 95. * * * “Rudenī, pirms Mārtiņiem. Mana agrākā Alīna! Mana sieva! Garas un mokošas ir manas dienas Ozolos bez Tevis un dēla.
Stāsts turpinājumos. 95.
* * *
“Rudenī, pirms Mārtiņiem.
Mana agrākā Alīna! Mana sieva! Garas un mokošas ir manas dienas Ozolos bez Tevis un dēla. Es nedzeru ne pilienu, un nu jau arī vairs neslāpst… lietoju nervu zāles uz nakti, lai varētu pavadīt bez pamošanās nakts melnumu. Esmu izlasījis visas Tev rakstītās Āra vēstules vairākas reizes. Tās mani gan tracināja, gan izraisīja apbrīnu. Beidzot es saprotu, ko Tu viņam esi nozīmējusi. Mani pat neinteresē atbildes vēstules, kurās Tu varbūt paudi savu attieksmi pret mani, dzīvi un apkārtni. Es tagad ticu, ka Tavs vēstuļu draugs un mans pusbrālis ir izdarījis svētīgu darbu, uzturot manu sievu – Tevi – pie veselā saprāta manas pļēgurošanas laikā. Nevienam savam ļaunākajam ienaidniekam nenovēlu pārdzīvot to, ko esmu izcietis es. Nevienam! Es pieņemu Tavu attālināšanos no manis kā nenovēršamību, pie kuras esmu vainīgs tikai es pats. Tomēr es tevi lūdzu, atļauj dzīvot pie manis dēlam! Vismaz kādu laiku. Es bez viņa nespēšu izrauties no pagātnes, tikt vaļā no murga – alkohola. Es zvēru, ka izdarīšu visu, lai Balvis būtu laimīgs mūsu bijušajā kopīgajā mājā. Man vajag par kādu rūpēties, saprast, ka esmu atbildīgs. Esmu pielaidis milzīgu kļūdu, paklausot gandrīz katram mātes padomam… Bet tagad jau ir par vēlu: viņa ir veca un slima. Nesen viņai atkal bija asinsspiediena krīze. Gulēja slimnīcā. Tagad arī es daudz ko sapratu, tomēr bijušo par nebijušu padarīt nevar. Arī viņai pēc ārsta domām vajagot sirdsmieru. Mīļā, Alīna! Es tagad dievinu Tevi kā visskaistāko, kas man ir bijis, un nelūdzu atgriezties. Tas ir Tavā ziņā. Tomēr uz ceļiem metoties, lūdzu: atļauj man būt kopā ar Balvi! Parunā par to ar saviem vecākiem, ar Āri, un es ceru, ka jūs visi mani sapratīsiet. Es gaidīšu mājās arī Tevi, un manām dienām būs saturs. Varbūt vēl viss nav pagalam? Kaut Tu spētu mani vismaz cienīt… Kādreiz…
Atļauj man Tev rakstīt! Kļūsti tagad par manu vēstuļu draugu! Man vajag atbalstu.
Alkohola atkarīgais uz visu atlikušo mūžu, bet tagad nedzērājs – Arviss.”
* * *
Alīnas tuvums Āri iedvesmo gleznot kā nekad agrāk. Viņi kļuvuši vēl tuvāki, draudzība pāraugusi augstākā pakāpē un kļuvusi par mīlestību. Tieši tādēļ Alīnai vieglāka liekas nasta, ko viņai uzkrāvis Arviss. Tā tagad ir atbildības nasta, viņiem apprecoties dotā solījuma smagums, kopīgo atmiņu gaišās rītausmas krāsas, kas liedz no vīra novērsties pilnībā. Daba necieš tukšumu, un zaudētā vietā viņa saņem Āra uzmanību, pielūgsmi un mīlestību. Bieži viņa mokās ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka dzīvo savādāk, nekā agrāk bija iztēlojusies draudzību un tuvību ar vīrieti. Viņas draugs Āris arī ir citāds. Tagad viņa zina, ka viņš ir pārāks par veselajiem tā sauktā stiprā dzimuma cilvēkiem. Viņš uztver dzīvi un tās vērtības ar laika mēru, nojaušot, ka viņam atvēlētais laiks var izrādīties īss, un tas liek steigties gan mākslā, gan jūtu dzīvē. Viņam padomā jauna personālizstāde, kur mīlestības emocijas un viņa sieviete būšot galvenā varone.
Alīna ir viņa modelis un iedvesmas avots. Viņa tagad pozē gleznai, kura sauksies “Noslēpums” . Gaiši zilais zīda apmetnis atklāj maigo krūšu bedrīti, abas plaukstas saliktas kā lūgšanā nedaudz zemāk. Viņas rokas ir skaistas: gariem, slaidiem pirkstiem, nevainojami koptas un maigas. Jau sen ar šīm rokām viņa nedara zemnieces darbus. Tām vairs nav sāpīgo ienadžu un tik kaitinošā zemes melnuma aiz nagiem. Viņa vairs nekad negribētu rakņāties kartupeļu un burkānu vagās, vārīt un maisīt cūkēdienu. Tas viss pieder pagātnei. Tagad Alīna atkal ir sākusi mācīties, lai stātos skolotājas darbā. Tam vajag jaunas zināšanas. Arī visiem pedagogiem ar padomju laikā iegūto izglītību ir jāpārmācās, un arī Alīna mācās.
