94. Alīna, brīdi vērojusi drūmo ainu, dodas projām. Tikai pēc dažām dienām varēšot redzēt Arvisu kaut cik sakarīgākā stāvoklī. No redzētā apjukusi un nomākta, Alīna nespēj atgriezties vecāku dzīvoklī.
94.
Alīna, brīdi vērojusi drūmo ainu, dodas projām. Tikai pēc dažām dienām varēšot redzēt Arvisu kaut cik sakarīgākā stāvoklī. No redzētā apjukusi un nomākta, Alīna nespēj atgriezties vecāku dzīvoklī. Viņai vajag Āra draudzīgo plecu, vajag izrunāties un savākties. Vecākus viņa nedrīkst papildus satraukt, un Balvis nepavisam nedrīkst redzēt mammu tādu sašļukušu un bēdu nomāktu. Viņš noteikti prasīs, ar ko slims ir tētis, ja reiz atrodas slimnīcā. Pēdējā laikā Arvisam dēls nav bijis pirmajā vietā. Arī viņa aizvešanu pie vecvecākiem pilsētā vīrs bija tik tikko pamanījis. Viņu ģimenes dzīve ir sabrukusi kā kāršu namiņš. Reizē Alīna jūt arī tādu kā atvieglinājumu: beidzot viņš ir pie vietas. Tur vajadzēja nonākt agrāk, krietni agrāk, kamēr viņa vēl mīlēja, kamēr vēl nebija degradējusies viņa psihiska.
* * *
Ir pagājis vesels mēnesis. Alīna vairākas reizes ir tikusies ar vīru Narkoloģijas centrā. Viņš tikai ir pieņēmis lēmumu ārstēties un ir sapratis, ka cita ceļa vienkārši nav. Slimnieka emocionālais stāvoklis ir visai nestabils. Cīņa ar atkarību paņem visus vīrieša spēkus, fiziski viņš jūtas slikti, ir nervozs un aizdomīgs. Protams, sievas vēsumā un atsvešinātībā viņš vaino visu pasauli, tikai ne sevi. Viņi gan kopā apmeklē ģimenes psihoterapeitu, tomēr atklātās, tuvinošās sarunas un intimitāte nerodas. Starp viņiem ir kā stikla siena. Alīna joprojām ir aizvainota par pliķi, kas bijis pēdējais piliens viņas pacietībā. Tikai laiks rādīs, vai viņu kopdzīve ir salāpāma vai ne. Sievas aizvainojums un vīra pārdarījumi psiholoģiskajai korekcijai padodas vāji. Alīna gribētu sniegt savu roku vīram pretī, bet kaut kas traucē, liedz īsti noticēt, ka viņš ir spējīgs mainīt savu dzīvi par simt astoņdesmit grādiem, pārcirst beidzot to saiti, kas kā kāda nabassaite tur viņu cieši pie nolādētās dziras.
Viņi, nepaspējuši salabt, sastrīdas no jauna. Atkal iejaucas Guste. Arī viņa ir dēlu apmeklējusi un ar savu mātišķo gādību cenšas pa savam stutēt dēla vārgo pašapziņu. Viņa spītīgi pretojas uzaicinājumam pilsētā apmeklēt Alīnas vecākus. Aicināta kaut stundu uzkavēties pilsētas dzīvoklī, netiek pieņemta: “Ko es tur dzērāja māte darīšu? Man nav arī tik daudz laika! Mājās darbs darbu dzen, taču tev tas ir vienalga,” viņa tikai Alīnai nosaka.
No kā viņa baidās? Vai no tā, ka pēkšņi parādīs Alīnas vecākiem un mazdēlam savu vājumu, savu bezspēku, savu kaunu, kam patiesībā nav jābūt, un sāks raudāt un žēloties? Ne Alīnai, bet viņai būtu jāapmeklē psihoterapeita kabinets. Viņa neko nav sapratusi. Vainot tikai vedeklu un grauzt viņu par vīra alkohola slimību, to viņa dara joprojām un savus uzskatus nemaina. No satikšanās reizēm slimnīcā pie Arvisa gultas, kur abas ir pāris reižu tikušās, Alīna ir sapratusi, ka atgriezties Ozolos viņa negrib, nespēj un arī nevēlas. Viņas mīlestība ir izsīkusi jau sen. Viņa nespēj dzīvot laukos, nespēj būt zemnieka sieva, viņa labi jūtas tikai pilsētā, savu vecāku un sava drauga Āra paspārnē. Viņai nav doti divi mūži. Viņai ir jāatjauno izglītība, jāstrādā savā izvēlētajā skolotājas profesijā. Alīna kā beidzamo iespēju aicina vīru sākt dzīvi kopā pilsētā, kaut zina, ka vīrs māti nekādā ziņā nepametīs. Kad viņi par to visu runā, Arviss ir tuvu izmisumam. Viņi atkal sastrīdas, un solis Arvisa ārstēšanā ir pasperts atpakaļ. Kad ārstēšanās viens etaps ir beidzies un Arviss piekritis arī kodēties, viņš mājup uz Ozoliem aizbrauc viens, atstājot sievu un dēlu pilsētā. Pie tālākās kopdzīves jautājuma viņi ir nolēmuši atgriezties vēlāk. Ir jāpaiet kādam laikam.
