Jaunalūksnietes Skaidrītes Gorbānes dzīves gājums saistīts ar dzimto pusi. To viņa iemīļojusi no sirds, pazīst tās cilvēkus, piedzīvojusi, kā mainās pagastu robežas un vienu paaudzi nomaina nākamā.
Jaunalūksnietes Skaidrītes Gorbānes dzīves gājums saistīts ar dzimto pusi. To viņa iemīļojusi no sirds, pazīst tās cilvēkus, piedzīvojusi, kā mainās pagastu robežas un vienu paaudzi nomaina nākamā.
No kuplās piecu bērnu ģimenes Skaidrīte palikusi viena pati, lai gan bijusi vidējais bērns. “Māsu zaudēju 2. pasaules kara laikā, arī tēti, bet abus brāļus iesauca leģionā, no kura viņi vairs neatgriezās. Vecākais krita Kurzemes katlā,” stāsta S.Gorbāne.
Bejas skolā Skaidrīte mācījusies sešas klases, kas tā arī palikusi vienīgā Skaidrītes mūža izglītība, ja neskaita dažādus kursus un zināšanas, kas gūtas dzīves gaitās. “Toreiz, kad sāku mācīties 1.klasē 1933.gada rudenī, atvēra jauno skolas ēku, brāļi bija vecāki – mācījās 5. un 6.klasē. Vasarā kā visiem bērniem bija jāiet ganos,” atceras S.Gorbāne.
Kā daudzi Skaidrīte sapņojusi mācīties. Viņas mērķis bijis iestāties Rankas lauksaimniecības skolā un apgūt zinības mājturībā. “Iesniedzu dokumentus, taču no mācīšanās nekas neiznāca, jo sākās karš un juku laiki,” saka S.Gorbāne.
Pēc kara 1949.gadā dibinājās kolhozi, arī Skaidrītei sākās darba gaitas. Visus darba gadus viņa strādājusi fermā, slaukusi govis. “Tikai vienu gadu, kad karš bija beidzies, strādāju par sekretāri Vētraines ciema padomē. Pirms sāku strādāt kolhozā, apmeklēju mērnieku kursus un mērīju kolhozniekiem tā saucamās sotkas,” stāsta viņa. Tolaik veidojušies mazi kolhozi – “Sarkanā zvaigzne”, “Jaunā dzīve”, “Liesma” un “Pirmais maijs”.
“Vēlāk no kolhoziem veidojās sovhozi, taču tajos nebija tik labi kā kolhozos. Kad dibinājās kolhozs, katrs tajā “iegāja” ar to, kas bija saimniecībā. Mums bija govs, zirgs, sīklopi un lauksaimniecības inventārs,” uzsver sieviete. Viss kolhozā saražotais un pārdotais bija galvenais iztikas avots, tāpat kā tas tagad ir zemnieku saimniecībās.
“Sarkanā zvaigzne” bija starp spēcīgākajiem kolhoziem rajonā, tas guva labu peļņu. Viens no pirmajiem priekšsēdētājiem bija Jānis Kalns, zinošs un labs,” saka S.Gorbāne. No sākuma kolhoznieki daudz nepelnīja, bet vēlāk – pietiekami daudz. Viņiem deva graudus atkarībā pēc izstrādes un, protams, arī naudu. “Citreiz naudas vietā norēķinājās ar teļu vai sivēnu pēc paša izvēles. Vēlāk sovhozos strādniekiem algu maksāja valsts kā tagad mums Eiropa, ienākumus guvām arī, pārdodot pienu,” viņa atceras.
S.Gorbāne, strādājot fermā, plānu vienmēr izpildījusi. Bijusi labākā slaucēja. Par izpildīto plānu saņēmusi piemaksas. “Vienā pusgadā par labu darbu saņēmu 600 rubļus. Tā toreiz bija liela nauda. To noliku uz “grāmatiņas”. Kad govis aizgāja ciet, tad saņēmu tikai 25 rubļus,” atceras bijusī kolhozniece. Skaidrīte stāsta, ka cēlusies pēc pulksten trijiem no rīta, jo apmēram piecos jau bija jānodod piens. Skatāmies Skaidrītes albumu, kurā redzama arī viņas rekordiste – gotiņa Zvaigzne, kura vesta uz izstādi Alūksnē, ko rīkoja sovhozu pirmrindniekiem. “Kolhozu laikos cilvēki bija draudzīgi, rīkoja dažādus pasākumus. Tagad katrs ierāvies sevī. Neviens tolaik nesūdzējās, ka maz maksā. Bijām pārtikuši un ar dzīvi apmierināti, tagad daudzi domā, ka ārzemēs ir labāk dzīvot un strādāt,” spriež viņa.
Skaidrītes jaunībā bijušas skaistas zaļumballes, jaunieši rīkojuši dažādus pasākumus. Viņa mācījusi vienaudžiem tautiskās dejas. Arī vācu laikā paslepus rīkojuši balles, lai gan to nedrīkstēja darīt – bija izsludināts kara stāvoklis. Skaidrīte apprecējusies vēlu – pašai jau bijis pāri trīsdesmit gadiem. Viņai pirms kāzām ar nākamo vīru nav bijis lielas mīlas stāsta kā citām meitenēm, taču par laulības dzīvi Skaidrīte nesūdzas. Ar vīru dzīvojusi labi, viņš bijis nedaudz vecāks. Rudenī būs desmit gadu, kopš Skaidrīte dzīvo viena.
“Pēc kara mūsu vecuma puišu nemaz nebija. Daudzi vairs neatgriezās tāpat kā mani brāļi,” bilst S.Gorbāne. Skaidrīte izaudzinājusi divus bērnus, ir pieci mazbērni un trīs mazmazbērni.
Viņai vienmēr tuva bijusi dziesma. Dziedājusi skolas korī, vēlāk pieaugušo korī. “Dziesmu svētkos Rīgā neesmu piedalījusies, jo nevarēju tik ilgi būt projām no mājām. Nebija, kas strādā, bet Alūksnē dziesmu svētkos gan esmu dziedājusi,” stāsta S.Gorbāne.
Skaidrīte ir pārliecināta, ka viņas dzīve nav bijusi slikta, lai arī bijušas grūtības. “Man nekad tā nav bijis, ka dzīve būtu apnikusi. Arī tagad man nav skumji. Nekad ne uz vienu neesmu turējusi ļaunu prātu, ja arī kāds nodarījis pāri, taču dusmojusies esmu,” saka viņa. Skaidrīte bijusi sabiedriski aktīva, trīs sasaukumus ievēlēta par pagasta deputāti.
Viņa darbojas Bejas interešu klubā “Pīlādzis” un ar nepacietību gaida katru nākamo tikšanos klubiņā. Viņa uzteic tās vadītāju Āriju Bērziņu, kas prot saliedēt visus kopā. Arī par klubiņa aktivitātēm Skaidrīte atmiņas glabā sirdī un fotogrāfijās. Vasarā viņa savos 82 gados joprojām sēžas pie velosipēda stūres un dodas uz klubiņa nodarbībām.
“Nejūtu, ka man būtu tik daudz gadu, taču tādu apgriezienu, kā bija kādreiz, vairs nav. Pirms desmit gadiem vēl spēju daudz darīt,” saka viņa.
