Šā gada pirmās dienas vakarā droši vien nebiju vienīgā, kas ērtāk iekārtojās pie televizora ekrāna, lai vērotu “Mikrofona” aptaujas noslēguma koncertu, lai ar šodienas izjūtām un pārdzīvojumiem atgrieztos tajā laikā, kas atdoti bērnībai un jaunībai.
Šā gada pirmās dienas vakarā droši vien nebiju vienīgā, kas ērtāk iekārtojās pie televizora ekrāna, lai vērotu “Mikrofona” aptaujas noslēguma koncertu, lai ar šodienas izjūtām un pārdzīvojumiem atgrieztos tajā laikā, kas atdoti bērnībai un jaunībai, lai kavētos patīkamās atmiņās, no kurām dažas liek pasmaidīt.
Klausoties dziesmas, gluži kā kinolentes kadri acu priekšā nostājās laiks, kad Zigurds Račiņš pirmajā “Mikrofona” aptaujā dziedāja Raimonda Paula “Mežrozīti”, gūstot pārliecinošu uzvaru. Tolaik vēl mācījos nelielā lauku pamatskolā. “Mežrozīte” man bija tik ļoti iepatikusies, ka drosmīgi devos pie mūzikas skolotājas, izsakot priekšlikumu, ka to labprāt dziedātu skolas vokālistu konkursā. Izdevās labi nodziedāt un iekļūt labāko skaitā.
Klausoties Margaritas Vilcānes dziedāto dziesmu “Baltā saule”, atcerējos bērnības sapni, ko vēlējos kādreiz piepildīt – dziedāt kādā estrādes ansamblī. Turēdama rokās stāvlampas vadu ar kontakdakšu tās galā, cilāju rokas un grozījos spoguļa priekšā, vienlīdz cenšoties atdarināt dziedātājas manieri un, atkārtojot dziesmu, ar katru reizi arvien skaļāk pagriežot atskaņotāju. Pēc vairākiem gadiem sapni izdevās īstenot.
Skanot dziesmai “Dāvāja Māriņa meitiņai mūžiņu”, atkal ļāvos tā laika varai, kad vajadzēja doties uz slimnīcu, lai izdarītu operāciju. Lai gan biju pārliecināta, ka tā izdosies labi, daudz domāju par savu mammīti un to, cik lielu laimes riecienu viņa man atvēlējusi.
Komponista Ulda Stabulnieka “Tik un tā” man saistās ar laiku, kas ikvienam latvietim deva cerību un pārliecību, ka nav nekā skaistāka par mazo Latviju. Manuprāt, “Mikrofona” aptaujas augstākais panākumu punkts bija dziesma “Dzimtā valoda”, kas Latviju par spīti visām cenzūrām cēla uz vēl augstāka pjedestāla. Šodien abām šīm dziesmām vairs nav tik izšķirošas nozīmes latviešu nacionālā lepnuma celšanā. Arī atmiņas par nodzīvoto un pārdzīvoto laiku liek raudzīties uz visu no cita skatpunkta, zudis arī sociālais zemteksts un patriotiskās izjūtas.
Domāju, ka ikvienam, kas vēroja aptaujas noslēguma koncertu, bija ko atcerēties, salīdzināt un izvērtēt. Patīkami, ka senās melodijas koncertā dziedāja jauni izpildītāji, tādi, kas agrāko “Mikrofona” aptauju nemaz nav piedzīvojuši. Nezinu, vai viņus vadīja tās pašas izjūtas, kas, piemēram, dziedātāju Ojāru Grīnbergu, Viktoru Lapčenoku un citus. Pieļauju, ka ne. Viņiem droši vien tā bija vieglāk vai grūtāk izpildāma kompozīcija. Personiski man – paaudzes vienojoša, nesaraujama saikne. Salīdzinoši ar šodienas fabrikām, aģentūrām, neskaitāmiem šoviem agrāko gadu “Mikrofona” aptauja tomēr bija azartiska, kad cilvēki vēl prata rakstīt vēstules un balsot par kaut ko skaistu un labu.
