Ināra (50 gadi): – Gribēju, lai manam draugam (tagad vīram) ir bērni, jo man pašai ir trīs bērni. Pirmais vīrs ir miris. Kad iepazinos ar tagadējo vīru, viņš jau astoņus gadus bija šķīries.
Ināra (50 gadi):
– Gribēju, lai manam draugam (tagad vīram) ir bērni, jo man pašai ir trīs bērni. Pirmais vīrs ir miris. Kad iepazinos ar tagadējo vīru, viņš jau astoņus gadus bija šķīries. Kā jebkura māte uztraucos par bērniem, lai arī viņiem ir savas ģimenes, bērniem ir jāpalīdz un jāpieņem ar savām sāpēm, rūpēm un prieku. Ja man blakus būtu cilvēks, kam nav bērnu, diez vai viņš saprastu, ko tie nozīmē. Mans vīrs morāli atbalsta un materiāli rūpējas par meitām, kas dzimušas pirmajā laulībā. Viņš pārdzīvo par savām meitām. To ievēroju, kad paši vēl tikai draudzējāmies. Uzskatu, ka man šajā ziņā vīrs ir jāatbalsta. Arī pieņemot lēmumus, kas saistīti ar bērniem. Pret viņa bērniem nekad neesmu izjutusi greizsirdību, drīzāk pret viņa bijušo sievu, ja iznāk kāda saskare. Reizēm prātā iešaujas doma – ja nu viņa caur bērniem mēģina atgūt bijušo vīru, lai gan ar vēsu prātu saprotu, ka tā nav. Tad vīrs mani cenšas pārliecināt, ka ar bijušo dzīvi saista tikai bērni. Pamazām tāda doma manī noplok, es cenšos sevi savaldīt. Cik esmu novērojusi, viņa vecākā meita, kurai ir septiņpadsmit gadu, pašai izveidojies spriedums attiecībā uz mani. Jaunāko meitu, sestklasnieci, var ietekmēt. Sākumā vīra meitām mūsu attiecības bija pārsteigums. Kad apprecējāmies, mazākā ļoti pārdzīvoja, meitene uztraucās, vai kaut kas netiks atņemts. Vīra meitas ciemojas pie mums, labi saprotas ar maniem bērniem un mazbērniem. Draudzenes ar vīra meitām gluži neesam, taču attiecības mums ir labas. Man nekad pašai nav bijusi sajūta,
ka esmu atņēmusi meitenēm tēvu, varbūt citādāk būtu, ja meitenes būtu jaunākas. Viņas mani apsveic svētkos vai jubilejās, pret mani izturas ar cieņu. Ja vīra bijusī sievai būtu citādāks raksturs, tad droši vien būtu grūtāk. Domāju, ka viņa priecājas par to, ka bijušajam vīram ir nokārtojusies dzīve un viņš vairs nelieto alkoholu.
