Dagnija (47 gadi): – Tad, kad manā sirsniņā notika klikšķis, punus dzīvē jau biju ieguvusi un domāju par to, kā jūtas manas meitenes un vai viņām ar savu rīcību nenodarīšu pāri.
Dagnija (47 gadi):
– Tad, kad manā sirsniņā notika klikšķis, punus dzīvē jau biju ieguvusi un domāju par to, kā jūtas manas meitenes un vai viņām ar savu rīcību nenodarīšu pāri. Kad sākās attiecības ar manu vīru, pirmais, ko viņš pateica: “Man ir bērni, un viņu ir daudz!” Tikšanās reizēs viņš par viņiem vienmēr runāja. Ar vīra un maniem bērniem neesam pie viena galda sēdējuši. Domāju, ka tā arī drīzākajā laikā nebūs. Diemžēl viņa pirmā sieva darīja tā, lai sāp arī viņam caur viņiem, jo pašai sāpēja. Domāju, ka tagad pēc daudziem gadiem varbūt viņa savu attieksmi ir mainījusi – izvērtējusi sevi un kāpēc tā notika. Mans vīrs sazvanās ar saviem bērniem, viņi prasa padomu, ja tas ir vajadzīgs. Tomēr viņi nenovērtē savu tēvu, varbūt kādreiz to sapratīs. Es vēlētos, lai mana vīra bērni savus bērnus atstātu pie viņa.
Sasveicinos ar vīra bērniem, taču mūsu attiecības ir vēsas. Viņiem šķiet, ka esmu nodarījusi pāri. Kopēju svētku un jubileju mums nav. Man nav greizsirdības uz vīra pagātni. Zinu, kāds pēc rakstura ir mans vīrs. Pieļauju, ka bērni zināmā mērā ir līdzīgi viņam.
Manī nav vainas apziņas, ka būtu nodarījusi viņa bērniem pāri. Par laimi, viņi nebija mazi. Es neesmu ierobežojusi viņiem tikties ar tēvu. Es to respektēju. Esmu pat vēlējusies, lai viņi vairāk interesējas par tēvu, kā viņam klājas. Tas vien liecina, ka šajā ģimenē kaut kas nav bijis kārtībā. Tas bija mana vīra lēmums aiziet no bijušās ģimenes. Noteikti jebkura sieviete vēlas ar savu vīrieti kopēju bērnu. Ja tas būtu agrāk, tad tā droši vien būtu noticis.
