Mierīga un laba Dzīve: tikai astoņus kilometrus no Krievijas robežas.
Mierīga un laba Dzīve: tikai astoņus kilometrus no Krievijas robežas
Interesanta dzīve rit Pededzes pagasta Zaicevā, kas atrodas tikai astoņus kilometrus no Krievijas robežas. Starp krievvalodīgajiem tur ir tikai trīs latvietes, un gandrīz visi iedzīvotāji ir pareizticīgie. Tātad šodien viņi svin Ziemassvētkus.
Zaicevas iedzīvotāji sevi lielākoties uzskata par īstiem eiropiešiem – vairums dzīvo pēc jaunā kalendāra, un neviens neievēro gavēni pirms Ziemassvētkiem, ko pieprasa pareizticīgo baznīca. Turklāt neviens no viņiem Zaicevu negrib atstāt – ne jauns, ne vecs.
Zaicevas ļaudis ir atsaucīgi, laipni un vienkārši. Viņi paši mēdz teikt, ka zaicevieši ir citādāki nekā Pededzes vai Vuķu ciema iedzīvotāji. Viņi kaut vai par diviem kilometriem, bet tomēr ir tuvāk pilsētai, Alūksnei. Iespējams, zaicevieši vairāk asimilējušies, kļuvuši latviskāki.
Marija Dvarcova šodien noteikti dosies uz baznīcu. Ziemassvētkos viņa aiziet arī līdz kapiem, kur apglabāts vīrs.
“Lai arī esmu jau 69 gadus veca un šķiet, ka šādā vecumā visi ievēro pareizticīgo tradīcijas, tātad arī gavēni, es to nedaru un esmu pārliecināta, ka Zaicevā neviens to neievēro. Dievam ticu, bet, kad ir grūti, pašam vien jātiek pāri, pašam vien jābūt stipram,” viņa saka.
Marija Zaicevā jūtas labi, dzīvo kopā ar dēla ģimeni. “Man šķiet, ka vecs cilvēks labāku vietu nemaz nevar iedomāties. Pensiju maksā, kas vainas dzīvošanai? Zaicevas ļaudis ir draudzīgi, nav nošķīrušies cits no cita. Satiekas, parunā. Uz jauno gadu jaunie cits pie cita iet ciemos. Pati jaunajā gadā sev vēlēju tikai veselību. Bērniem – darbu, mīlestību un laimi. Bet Zaicevai? Lai visi mierīgi sadzīvotu, lai ļaudīm būtu darbs, tad arī Zaicevā būs prieks,” saka M.Dvorcova.
Austra Djuka Zaicevā dzimusi pirms 73 gadiem. Tur augusi, veidojusi pati savu ģimeni, apprecoties ar ukraini. Tagad viņa dienas vada viena pati vīra celtajās mājās. Pagājušajos svētkos pie viņas ciemojās dēls ar ģimeni. Viņi esot vienīgais iepriecinājums, vienīgie, kurus gaidīt.
“Pirms 21 gada dzemdībās nomira mana meita, pēc gada mūžībā aizgāja mana māte un vīrs. Visi mīļie. Tā bija manas dzīves melnā svītra. Zaicevas ļaudis tolaik mani dikti atbalstīja, bija man līdzās,” saka Austra, un pār viņas vaigiem birst asaras. Sāpot tā, it kā tas noticis vakar.
Viņa smagi nopūšas, sakot, ka Zaiceva laika gaitā krietni mainījusies. Otrā pasaules kara laikā tā pilnībā nodedzināta. Degušas visas mājas un saimniecības ēkas. No vecās Zaicevas pāri palikusi vien maza koka pirtiņa. “Pēc kara ļaudis mājas šeit sāka celt no jauna. Padomju laikā šeit bija kolhozs, tad jau dzīve bija bagātāka – vietējiem bija darbs, auga mazi bērni. Es pati kolhozā esmu strādājusi, arī celtniecībā. Nekad neesmu gribējusi no šejienes iet prom. Labi cilvēki šeit dzīvo. Te der sakāmvārds: “Kāds pats būsi, tādi arī citi būs pret tevi.” Un man šķiet, ka Zaicevā cits par citu sliktu nesaka un nedomā,” saka Austra.
Viņas dienas paiet klusumā un mierā, reizēm parunājoties ar kaimiņiem. Aizstaigājot līdz autoveikalam. Jā, Austra labi runā krievu valodā, tomēr viņa visu mūžu Zaicevā uzturējusi latviešu tradīcijas. Un citi viņu par to cienot.
Aļonai Loginai ir 31 gads. Viņa dzīvo kopā ar mammu Valentīnu Loginu. Eglīti mājās viņa izrotājusi 30.decembrī, un mājās tai jāstāv vismaz līdz 15.janvārim.
“Lai arī mājās svinam gan ierastos Ziemassvētkus, gan pareizticīgo, lielāka svētku sajūta man ir tagad, kad svinēsim pēc vecā kalendāra. Godīgi atzīstu, ka gavēni neieturu un šodien arī uz baznīcu neaiziešu. Sirds nevelk. Mamma gan uzticīgi iet uz baznīcu, arī mājās lūdzas. Man vairāk patīk jautrība. Priecājos, ka tagad, kad būs sagaidīti Ziemassvētki, zaicevieši ies čigānos. To dara līdz pat 14.janvārim, kad svinam vecojauno gadu. Reizēm arī es eju čigānos,” saka Aļona.
Viņai šķiet, ka dzīve Zaicevā ir mierīga un laba, tur nekad nenotiek nekas ārkārtējs. Dzīvošana kā Dieva ausī. “Lai arī esmu jauna, man nav bijusi doma iet no šejienes prom. Kamēr mamma ir, noteikti palikšu uzticīga Zaicevai. Man neliekas, ka šeit paliktu arvien mazāk iedzīvotāju. Vienīgajā divstāvu mājā galvenokārt dzīvo jaunie ar ģimenēm. Viņi nemūk prom. Jā, darbu dara Alūksnē vai brauc strādāt pat aiz robežas, bet vakaros atgriežas mājās – Zaicevā,” saka Aļona. Viņai pašai nav darba. Mamma ir pensionāre. Aļona diezgan labi runā latviski. To iemācījusies nevis skolā, bet no draudzenēm latvietēm.
“Es dzīvi Zaicevā šobrīd ne pret ko negribu mainīt. Uz ballēm ejam uz Pededzi. Vai jaunam cilvēkam grūti noiet dažus kilometrus? Man pašai šķiet, ka šeit dzīve ir jauka,” saka Aļona.
Viktors Hodovs dzimtajās tēva mājās atgriezies pirms desmit gadiem. Atstājis dzīvi Ventspils rajona Ugālē un nolēmis ar sievu Inu saimniekot Zaicevā. Viņu mājas tagad ir kā muzejs. Viktors nodarbojas ar kokgriezumiem, kokā attēlojis politiķus, aktierus, dažādu populāru cilvēku tēlus.
“Cilvēkiem patīk mani kokgriezumi, un es tos labprāt viņiem uzdāvinu. Bija gan Vairas Vīķes – Freibergas koka karikatūra, bijuši vairāki Einari Repšes. Man šķiet, ka visa dzīve ir viena jautra padarīšana. Es par dzīvi tikai pasmejos,” saka Viktors.
Kokgriezumus veido no dažādiem kokiem – liepas, bērza, kļavas. Viņa darbi bijuši skatāmi arī Alūksnes muzejā, izstādē. Vietējie jau pieraduši, ka Viktora mājās ir izstāde. Atnāk ciemos un skatās. “Vietējie jau arī reizēm smej, saka, tikai pamēģini no manis izveidot koka karikatūru,” stāsta Viktors. Viņš no koka izgrieztiem dēlīšiem izsitis virtuvi. Pat griesti ir apšūti ar kokgriezumiem. “Viktoram ir zelta rokas,” smej sieva Ina Hodova.
Runājot par Zaicevu, Viktors ir lakonisks. “Es Zaicevu dēvētu par Kamčatku. Ne šeit darba, ne iespēju. Sajūta, ka ir pasaules mala, tomēr es labāk izvēlos dzīvot šeit, Latvijas pierobežā, nevis Krievijā. Kaut vai 4 kilometrus no Zaicevas uz Krievijas robežas pusi ir Vuķi – tur latviešu valodā neviens nerunā. Šeit, Zaicevā, cilvēki vairāk jūtas piederīgi Latvijai,” saka Viktors.
Ivans Mitrofanovs Zaicevā dzīvo 30 gadus. Viņa mājās Ziemassvētkus svin pēc vecā un jaunā kalendāra. Uz baznīcu, lai kā gribētos, aizstaigāt neiznākot. Kad kāds kaimiņš paņem līdzi automašīnā, tad arī tiek līdz dievnamam. “Nebūsi pats slikts, tad arī Dievs pret tevi būs labs. Aizvainoties uz dzīvi nevar. Par ko mums sūdzēties? Pensiju maksā, ko vairāk vēlēties? Tiem, kas vēl papildus var piestrādāt, par dzīvi šeit noteikti nevar sūdzēties. Vien vajag atcerēties, ka Dievam par visu jāpasaka paldies. Par katru baltu dieniņu, kas piedzīvota, par katriem Ziemassvētkiem, kurus svinam,” saka Ivans.
