“Zelta zirgs pārdots, par to, Raini, tev nav ne jausmas, nav mums sava Antiņa, tik Andri un Jūdasi vien.” (Kornēlija Apškrūma) Antiņa vietā ienāk dižais kombinators Ostaps Benders ar savu iluzionista šovu.
“Zelta zirgs pārdots, par to, Raini, tev nav ne jausmas, nav mums sava Antiņa, tik Andri un Jūdasi vien.” (Kornēlija Apškrūma)
Antiņa vietā ienāk dižais kombinators Ostaps Benders ar savu iluzionista šovu. Savdabīgs gadījums noticis kādā miestā, paslēpta aiz trejdeviņiem pakalniem, aiz trejdeviņām ieplakām un izcirstiem mežiem, kur augstums ar aukstumu tiekas, kur daudzu novadu proletārieši un zemes ļaudis apvienojušies it kā ar cēlu mērķi nest gaismu iezemiešiem, iedzīvinot bērnudārzu pirkšanas – pārdošanas un citas tradīcijas.
Vietā, kur iezemiešu augstais tolerances līmenis ir tieši proporcionāls zemes ģeogrāfiskajam augstumam.
Vietā, kur dzīvo lemuri, ķenguri, gnu, mū, vauvau un citas interneta portālos fiksētās ievērības cienīgas būtnes ar iesaukām, kam, gadās, mēdz būt ietekme uz galma veču domu lidojumu.
Vietā, kur māk ķiploktantes “čakarēt” un kazas slaukt, kurām pupi Domes un Simones vārdā saukti.
Savdabīgs tādēļ, ka spēles uz galma lauciņa notiekot bez karaļa, ar mainītām melnā zirdziņa un bandinieku lomām un slēptām bandinieku rokādēm.
Par kādu teatrāla uzveduma cienīgu notikumu esmu saklaušņājies šeitan no vietējā miesta ļaudīm. Kādā rudens dienā pēc Ostapa scenārija esot noticis savdabīgs galma apvērsums, kura rezultātā veiksmīgi galma veču krēsli pārdalīti. Par to jaunais galma vecis, tas, kurš par pašu, pašu galveno ticis, savu labdari, kurš tādējādi arī pats pie varas pupa ticis, diži paijājis, aprakstot to kā lāga zēnu, kas labojies.
Būdams “kupraino kaps izlabo” teorijas piekritējs, kā jau Mežāzis, kurš pa zemi pārsvarā staigā, par to traki smējos, jo pat ezītim skaidrs, ka šī smaguma centra izvietošana šajā tik kārotajā galma sabiedriskajā telpā nebūtu iespējama bez lāga zēna piespēles.
Tas nekas, ka lāga zēnam esot vien 161 balstiņa, ko veido savi čomi, “bratiņi” un cita svīta. Viņam ir savs karogvilcējs, par ko pat Gogolis smietos, jo, būdams pēc nodarbes augļotājs, esot ar “pīcim latym” apdrošinājis savu vēlētāju balstiņas, jo, kā tu, lasītāj, to jau droši vien zini, lai tiktu par tautas “sūtīto” (latīņu valodā – “deputas”), šoreiz vajadzējis vien 150 dvēselītes savākt. Cita, lielākā, tautas daļa šos “fokusniekus” pa pieskari uz citu vietu labprātāk pasūtītu.
Zinātāji stāsta, ka šajā bandinieku krāsu un (bez)principu rokādē vainojams Saules aptumsums uz netālās Veneras, kas tolaik virs miesta laidelējusies, un, kā man skaidroja kāds astrologs, visādi pekstiņi uz Zemes šīs šādās reizēs varot atgadīties gan ģimenē, gan galma lietās. Cilvēks tad varot nonākt tādā kā hipnotiskā stāvoklī un attapties vien pēc laika, sēžot ar vaļēju muti un paceltu roku, kad kāds jau ir paspējis savu ķermeņa smaguma centru visā tā platumā pārvietot senkārotajā vietiņā.
Arī citādi šajā miestā dzīve sit augstu vilni. Raksta, ka esot daudz līdaku ezerā salaists. Melš, ka šajā burzmā gan esot arī pa kādai piraijai galmam piederošajos akvārijos ticis.
Uzsākuši, tad gan uz laiku iesaldējuši dūņu rūpniecisko zveju. Būšot vēl viena azartspēļu ieskrietuve, pa kādai dzertuvei arīdzan un citas bērnu asariņām slacījamās iestādes, kurās varēšot arī uzpīpēt, jo šādus klientus zaudēt neklājas. Nodokļu naudiņa kasēs kā pelavās biršot, un uz citu nelaimēm bagāti kļūsim. Joks.
Miestā, kā vēlāk pēc lielas trokšņošanas izrādījās, esot daudz vietas, kur ķermeni varot nomazgāt, un būšot vēl, bet tādas, lai par 30 kapeikām un visu dienu, – nav un vairs nebūšot. Tas ir ļoti, ļoti slikti, jo nevarēs ne par politiku patērzēt un paaģitēt, ne “vešu” pamazgāt ne vairs tiešā, ne pārnestā nozīmē. Neesot arī publisku vietu, kur klačas pasist, un pat pirmsvēlēšanu tribīne pie “Saulītes” esot nojaukta. Diža interese par to gan esot, jo ir traki daudz partiju un solītāju arīdzan, kas ar ārkārtas vēlēšanām draudējušas, ēnu vietās galma vēlēšanu sarakstus augšā bīdot ar labākiem paraugzēniem un paraugmeitenēm, kuriem arī kazas pupus griboties. Tas varētu kādam arī nepatikt, jo tikko kā savi čomi amatiņos “iečomoti”.
Ak, žēl, vienā tērzējienā man vienam visu neaptvert. Nav gan arī “note” to darīt. Par daudziem citiem interesantiem piedzīvojumiem še, kā arī par Ostapa Bendera dēkām pilnmēness laikā un ne tikai vēsta kāds Atzeles hronists, adventes dziesminieks Ekseksis, ko vietējie par trešās klases teicamnieku saucot.
Labi vien, ka tu to nezini, Raini. Antiņš pie mums vairs nav cieņā. Iespējams tādēļ, ka Viņa un mūsu Saulcerīti savā lielpatībā esam nopulgojuši. Tādēļ par visiem, kas uz Antiņa zirgu mērķē, ar un bez pamata smejamies un asus vārdus kaisām. Lai atvaino, ja kāds savu prototipu manis dzirdētos atstāstos ir nejauši saskatījis. Kas vainīgs, ka slava, lūk, tāda un ticība zudusi?!
“Labāk ass vārds nekā truls.” (Rainis)
Izmantotā literatūra:
1. Kornēlija Apškrūma “Mīļumvārdi” ;
2. Jāņa Raiņa dzeja;
3. LV Kontroles Komitejas revīzijas akti un citi vietējo viltībiņu dokumentālie apraksti;
4. Ostapa Bendera dēkainā dzīve un mahinācijas;
5. V.I.Ļeņins “Viens solis uz priekšu, divi atpakaļ”.
Pīters
P.S. Fizisku veselību un gara stiprumu jaunajā gadā! Rakstot šo, es patiesi vēlu, lai šai jūsu vietā skaistajā austu rīts un uzlec saule sārtā. Tikai neļaujiet ne sevi, ne citus mānīt un pazemot! Esiet lepni un neatkarīgi!
“Lai turētu dvēseli, lepnu un nepakļautu,
Lai neļautu pazemot ne sevi, ne zemi, ne tautu.” (K.Apškrūma)
