Pagājušā gada nogalē apritēja pieci gadi, kopš Alūksnes Lauksaimniecības konsultāciju biroja vadītāja ir Viola Kaparšmite.
Pagājušā gada nogalē apritēja pieci gadi, kopš Alūksnes Lauksaimniecības konsultāciju biroja vadītāja ir Viola Kaparšmite.
Viņa ir prasīga, prot ātri pieņemt lēmumus. Enerģiska, taču problēmas sagādājot cilvēkiem pateikt kaut ko sliktu. V.Kaparšmite bilst, ka biroja vadītājas amatā nonākusi caur lieliem dzīves līkločiem. Viņai ir agronomes izglītība, ar laukiem bijusi saistīta vienmēr.
“Astoņdesmitajos gados agronoma darbam bija perspektīva, un man tas patika. Ģimene virzīja uz pedagoģiju, taču tā man negāja pie sirds,” atzīst V.Kaparšmite. Viņa uzskata, ka ar darbu ir paveicies, lai gan apzinās, kā katrā darbā tam ir arī sava garoza. “Visu laiku ir jāmācās, taču var uzzināt kaut ko jaunu, iepazīt pasauli un cilvēkus,” uzsver V.Kaparšmite.
Kad Viola sākusi darbu birojā, tajā strādāja četri cilvēki. “Tagad esam vienpadsmit. Mums ir sieviešu kolektīvs. Mēs cenšamies sadzīvot cita ar citu un respektēt. Tā ir liela māksla, jo katrai ir savs raksturs,” uzsver V.Kaparšmite. Viņa secina, ka vadīt vīriešu kolektīvu būtu vieglāk, jo vīrieši nav tik sīkumaini kā sievietes.
Neļauj iesūnot
“Rīkojot konkursu uz jaunām darbavietām, cerējām, ka kolektīvā ienāks kāds vīrietis, taču tas pagaidām nav izdevies,” saka V.Kaparšmite. Šajā darbā patīkamākais esot neziņa, kas sagaida nākotnē. “Šis darbs neļauj iesūnot. Tas virza uz priekšu un liek attīstīties,” atzīst biroja vadītāja. Taču viņai pietrūkst sajūtas, ka darba kolektīvs ir liela ģimene, kā tas bijis kolhozu laikos. “Birojā esam draudzīgs kolektīvs, taču pēc darba katrs dodas uz mājām,” bilst V.Kaparšmite.
Viola atzīst, ka pilnībā ir lauku cilvēks, dzīve pilsētā viņu nesaista. “Strādāt varētu tikai pilsētā. Varbūt tas izklausās jocīgi, bet pagastos darba ritms man ir par lēnu. Reizēm dusmojos, ka šāds lēnīgums kavē darbu citiem,” apgalvo Viola.
Nosaka nereālu mērķi
V.Kaparšmitei dzīvē viss nenākot viegli, taču arī lielas mokas neesot jāpiedzīvo. “Vajag izvirzīt diezgan nereālu mērķi. Vispirms uz to lēnām jāradina apkārtējie cilvēki,” ir pārliecināta Viola. Viņa atceras to laiku, kad gadu bijusi bez darba, dzīvojusi mājās un strādājusi saimniecībā. No sākuma par to priecājusies, bet pēc tam sapratusi, ka ir īgna un uz visiem dusmojas.
“Tad, ravējot dārzu, iespraudu kapli zemē un noteicu mērķi – jātiek laukā no bezcerības. Tas bija drakonisks – iestājos augstskolā studēt psiholoģiju maģistros, lai gan nebija naudas,” atklāj sieviete. Kādu laiku strādājusi Strautiņos mācību un pāraudzināšanas iestādē par audzinātāju, tajā guvusi lielu un drūmu pieredzi.
Strādā ar prātu
Violai ir divi pieauguši bērni Ieva un Mārtiņš, ir mazmeita Undīne. “Dēls mācās Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Grūti pateikt, vai meita ar ģimeni nākotnē vēlēsies saimniekot laukos,” uzsver V.Kaparšmite. Violas ģimene dzīvo Ilzenes pagastā un paralēli tiešajam darbam rūpējas par saimniecību.
“Laikam gan savā saimniecībā vairāk strādāju ar prātu, darītāji ir pārējie. No malas raugoties, varbūt šķiet, ka mums visa pietiek. Ja man ar vīru Aigaru nebūtu algota darba, tad būtu problemātiski ņemt kredītus saimniecībai,” atklāj Viola. Kaparšmitu ģimene cenšas sakārtot saimniecību, nopietni pārdomājot un veicot tajā nepieciešamos lauksaimniecības pasākumus. Violai visvairāk pie sirds iet jaunāko tehnoloģiju ieviešana savā saimniecībā.
Atceras jaunības kļūdas
Violai patīk ceļot. Esot izbraukājusi visu Eiropu. Patīk to darīt arī pa Latviju. “Mums Ilzenē ir savs dāmu klubiņš, kur izdomājam dažādas aktivitātes. Man patīk lasīt. Vakaros reizēm tik ļoti gribas būt mājās un nekur no tās projām nedoties,” viņa atzīst.
V.Kaparšmite iekšēji nejūtas tik veca, cik ir. Arī jaunāka nevēlētos būt, jo neslēpj, ka jaunībā pieļāvusi dažādas kļūdas. Reizēm viņa brīnās, kāpēc dienas ar katru gadu kļūst īsākas. “Tas laikam ir tāpēc, ka arvien vairāk vēlos izdarīt. Neesmu atmetusi domu par mācīšanos. Tā varētu būt saistīta ar uzņēmumu vadību. Vēlos mācīties valodas, taču, ja ikdienā tās nelieto, tad tam nav lielas nozīmes,” saka viņa.
Izstaigājas pa pļavu
Ja ir grūti dzīves periodi, tad palīdz izrunāšanās ar tuviem cilvēkiem. “Varu nolīst kaut kur vienatnē. Varu izstaigāties pa pļavu un pēc stundas atgriezties. Un tad šķiet, ka nekas slikts nav bijis,” atzīst V.Kaparšmite. Viņai šķiet, ka tuvākie cilvēki reizēm cieš no tā, ka pēc saspringtas darbdienas dažkārt nav vēlēšanās ar viņiem runāties.
Kad jautāju, kāda Violai ir labākā rakstura īpašība, viņa atteic, ka esot daudz sliktu īpašību. Pēc dabas esot diezgan kašķīga. “Dievs laikam devis man labas organizatores spējas. Ir bijuši ekstrēmi gadījumi, kad esmu pratusi pareizi un ātri rīkoties. Protu ar svešiem cilvēkiem rast kontaktu. Esmu sabiedrības cilvēks, taču man ļoti ir vajadzīga māja,” lepojas viņa.
Grib būt laimīga vecumdienās
Viola nevēlas dzīvē apstāties, bet tiekties uz kaut ko jaunu. “Ceru, ka arī nākotnē man būs darbs, kas man patīk. Vēlos, lai bērniem labi klājas. Saimniecību nepaplašināsim, jo tad algotais darbs būtu jāliek malā,” spriež sieviete. Par to, kādas būs vecumdienas, Viola īpaši nedomā.
“Es gribētu būt starp laimīgajiem pensionāriem, kuri var doties ekskursijās. Strādāju, lai vecumdienas būtu nodrošinātas un mierīgas, nekā tās tagad ir daudziem pensionāriem. Gribu, lai vecumdienās pie manis vēlētos braukt bērni un mazbērni,” saka viņa.
