Slēpotāji: ievēro svētku tradīciju. Lai gan sniega sega nav sevišķi bieza, Ziemeru pagasta Ķauķu kalnā jau pirms Ziemassvētkiem atklāja slēpošanas sezonu. Gadu mijā nebija stipra sala, tāpēc daudzi slēpotāji Ugunīgā Suņa gadu sagaidīja uz kalna.
Slēpotāji: ievēro svētku tradīciju.
Lai gan sniega sega nav sevišķi bieza, Ziemeru pagasta Ķauķu kalnā jau pirms Ziemassvētkiem atklāja slēpošanas sezonu. Gadu mijā nebija stipra sala, tāpēc daudzi slēpotāji Ugunīgā Suņa gadu sagaidīja uz kalna.
“Svētkos parasti ierodas tie slēpošanas entuziasti, kam patīkami šķiet slēpot arī Vecgada pēdējā dienā. Pacēlājs darbojās, un varēja slēpot no kalna. Vakarā kalna galā bija uguņošana. No turienes ir pārredzama plaša apkārtne, tāpēc vērojām arī, kā šauj raķetes citur. Kā uz delnas ir Igaunijas un Krievijas pierobeža, kur jauno gadu sagaida stundu agrāk. Kalna pakājē kurinājām ugunskurus un, protams, šāvām arī šampanieti,” stāsta Ķauķu kalna pārvaldnieks Kristaps Olders.
Uz kalnu slēpot brauc galvenokārt Alūksnes un apkārtējo rajonu iedzīvotāji. Degviela tagad ir dārga, tāpēc viņi izvēlas tuvāko kalnu ar pacēlāju. Tiesa, šeit slēpot patīk arī tālāk dzīvojošiem, kam netīk atpūsties starp daudziem un gaidīt rindā pie pacēlāja vai vēl tikai apgūst slēpošanas iemaņas un kautrējas. Protams, iespēju slēpot izmanto arī no Rīgas un citurienes atbraukuši ciemiņi. Ir jau pastāvīgie slēpotāji, kas iemīļojuši Ķauķu kalnu, lai gan slodze kājām ir lielāka nekā citur.
Kalna reljefs nav līdzens, tomēr garākais nobrauciens, vairāk nekā 450 metru, ir lēzena un gluda nogāze, tāpēc to iecienījuši iesācēji. Otra trase ir apmēram uz pusi īsāka, bet tā ir stāva, tāpēc šajā nogāzē var baudīt ekstrēmas izjūtas. Tur nesen ierīkoti divi tramplīni, slaids – sniega dēlim.
Jauns ir arī pacēlājs un retraks, kas mīca, blietē un līdzina sniegu kalnā. Iekārtots otrs stāvlaukums automašīnām, kas atrodas tuvāk pacēlājam.
“Vēl nav sniega pūtēja, kas vajadzīgs tad, ja nav sniega. Novembrī bija sals, tādos apstākļos varētu izmantot mākslīgo sniegu. Sniega pūtēju paredzēts iegādāties nākamajā sezonā. Tad slēpošanas laiks būs vismaz par divām nedēļām garāks,” atklāj Kristaps Olders.
Parasti slēpot brauc uz visu dienu, tāpēc var sildīties vagoniņā, uzkarsēt ūdeni tējai vai cept līdzpaņemtās desiņas. Iespējams nomāt slēpes, sniega dēļus un ragaviņas, kā arī kombinezonus. Par trim latiem var slēpot visu dienu vai arī īsāku laiku.
“Katram ir savas vēlmes, piemēram, Lido kalns ir lēzenāks, turklāt tajā ir ēdināšanas pakalpojumi. Ķauķu kalns ir stāvāks, tātad nopietnākiem braucējiem. Te patīk tiem, kam svarīgāka ir slēpošana. Viņi maizītes paņem līdzi. Cilvēkiem ir interesanti, jo iespējams nobraukt ne tikai pa vienu trasi, bet piecās vietās uz dažādām pusēm, kā arī izmantot trīs pacēlājus,” atzīst pārvaldnieks.
Kādreiz kalna galā bijušas vējdzirnavas, tāpēc ir iecere ar projektu piesaistīt Eiropas Savienības fondu finansējumu un uzstādīt vēja ģeneratoru. 90 procentu dienu gadā tur ir vējš, to varēs izmantot elektroenerģijas ražošanai pacēlājam un trases apgaismošanai.
