Romāns turpinājumos.88. Tiesa, jau labi adaptējies un izskatās, ka apkārtējo līdzjūtīgie skatieni viņu nesatrauc, tos viņš liekas neredzam.
Romāns turpinājumos.88.
Tiesa, jau labi adaptējies un izskatās, ka apkārtējo līdzjūtīgie skatieni viņu nesatrauc, tos viņš liekas neredzam.
“Gaidu labu brīdi savas izstādes svarīgāko viešņu! Sveicināta!” viņš saka, pieripinājis savu braucamo Alīnai blakus un roku pretī Alīnas rokai pastiepdams. “Vai tu bez manis baidījies Vītola darbus skatīt? Tikai tagad tu nāc uz šo zāles galu. Es tevi labu laiku vēroju, baidījos iztraucēt. Mūsu tikšanās reize ir šodien īpaša, tāpēc tev šis zieds. Katrs pieklājīgs vīrietis uz randiņu iet ar ziediem. Es arī!” un viņš pasniedz Alīnai dzelteno rozi. “Tā ir saules krāsā. Es ceru, ka tev patīk dzeltenas rozes? Varbūt es maldos?”
“Man visas ziedu krāsas ir mīļas. Paldies! Cik tu esi uzmanīgs!” Viņa pat jūtas samulsusi. Tagad viņai ir savs pavadonis, kas prot tik interesanti paskaidrot visu izstādē izvietoto. Āra interpretācijā pat nesen apskatītie viņa kolēģu krāsu spēles triepieni un kolāžas iegūst citus apveidus. Āris ir labs gids. Viņa paša gleznas viņš nekomentē. Tās Alīnai liekas tik reālistiskas, gandrīz kā klasiskās latviešu glezniecības meistaru gleznotas: vairāki portreti, dabas studijas. Tad Alīna ierauga ko negaidītu. Trīs darbi liek viņai sarauties: “Māte ar bērnu sniegputenī”, “Portrets”, “Jāņu nakts sapnis”. Ko teiktu Arviss, ja būtu palicis viņu pavadīt uz šo izstādi? To viņa vaicā Ārim, bet viņš tikai nosmejas: “Galvoju, ka viņš neko tur nesaskatītu, jo viņam tas neko neizteiktu. Bildes kā bildes! Portretiskā līdzība ar tevi ir gan redzama. Es jau arī to nenoliegtu. Vai tad nedrīkst par modeli izmantot brāļa sievu? Pie tam tu neesi pozējusi. Tā ir gleznota pēc atmiņas. Tu tur neesi vainīga, ja man licies tavs veidols atdarināšanai uz audekla piemērots.”
Pēc izstādes viņi vēl labu brīdi nešķiras. Āris viņu aizved uz kafejnīcu, kurā var iebraukt invalīds ar ratiņkrēslu. Viņu te pazīst. Te ir arī daži Āra draugi, un viņu sabiedrībā Alīna jūtas tik brīvi. Viņa atkal ir pilsētas bērns, kas, kaut arī uz īsu laiku, atgriezies savā ierastajā vidē. Ir labi ar savu vēstuļu draugu runāt par visu, kas sakrājies uz sirds! Āris uz viesu galdiņa spožās virsmas periodiski saņem abas viņas plaukstas savējās, iespējams, apkārtējie viņus uzskata par mīlniekiem. Kaut gan viņas partneris pārvietojas ratiņos, Alīna neievēro nevienu līdzjūtīgu skatienu. Drīzāk viņus apbrīno. Droši vien tas pilsētā nav nekas neierasts: ratiņnieks ar savu draudzeni. Viņi jūtas līdzīgi ar citiem kafejnīcas apmeklētājiem.
Rītā viņi atkal norunā tikties, Āris viņu uzaicina pie sevis, un Alīna apsolās. Viņai gribas redzēt, kā draugs dzīvo, kur top viņa gleznas. Viņai ir piešķirtas brīvdienas, un tās ir jāizmanto pēc saviem ieskatiem. Viņa jūtas kā no ķēdes norāvusies sunene, brīva un laimīga. Daudz kas pilsētā būtu jāapskata, jāapciemo vecās draudzenes, jāizrunājas ar vecākiem un vienkārši jāpaslinko savā mīļajā gultiņā. Arī Balvis jāaizved un zooloģisko dārzu. Zēnam jāredz pilsētas dzīve: te viss viņam ir tik neierasts. Ik pa brīdim atskan viņa: kāpēc? Arī vecvecākiem ir sava mazdēliņa izklaidēšanas programma. Vecāki Alīnu uzskata par pietiekami saprātīgu, kas pati izlemj, kā un ar ko pavadīt laiku. Par Āri abi izsakās visai atzinīgi. Viņi Jāņos ir iepazinušies, runājušies, un mākslinieks atklājis, ka sarakstās jau labu laiku ar viņu meitu un ka viņi ir vēstuļu draugi.
